30.oktobris
Naktī ir lijis, bet es zem savām 5 segām esmu gulējusi neko nedzirdot - ne tikai lietu, bet arī diezgan biežos salūta šāvienus. Laikam viņi te kaut ko svin. Kāpēc savādāk vajadzētu tā šaudīties?
Rīts ir saulains un ir tik patīkami baudīt brokastis otrā stāva verandā. Tā kā mūsu viesu māja ir ģimenes uzņēmums, tad šorīt mūs apkalpo viņu jaunākais dēls. Viņam ir padsmit gadi un angliski viņš, šķiet, zina tikai "hello" ))) Brokastīs mums ir jau ierastais komplekts: kafija, maizītes, sviests, ievārījums un, kad šķiet, ka tas būs arī viss, mazais atnes vēl jogurtu ar augļiem, kas šķiet dekorācijas nolūkos pārkaisīti ar musli )))
Pabrokastojušas un aplējušas termosā (jā, tā ir lieta, ko paņēmu līdzi no Latvijas - neliels termoss uz kādām 2 lielām tējas krūzēm) kokas tēju esam gatavas doties šīs dienas izbraucienā pa Kusko apkārtni. Maršrutā mums ir Sacsayhuaman drupas, tad Qénqo, kur apskatāms milzu akmens krēsls, Puka Pukara drupas, Tambomachay, kur starp drupām plūst ūdens, Pisac tirgus un Pisac terases, Urubamba un Chinchero inku ciemats.
Pirmā vieta, ko dodamies apskatīt ir Sacsayhuaman. Tālu nav jābrauc, Sacsayhuaman atrodas tepat pie Kusko. Šeit arī iegādājamies tā saucamo "bileto turistico" - 130 soles un varam mierīgi doties apskatīt gandrīz duci dažādu objektu - gan inku drupas, gan muzeji.
Sacsayhuaman atrodas kalnā virs Kusko. Saule reāli karsē. Bet mums ir mācība no Parakasas - apdegt ir ļoti viegli, tāpēc, pirms doties laukā no koku paēnas, kārtīgi sasmērējamies ar sauļošanās krēmu. Un tad jau var doties pētīt drupas. Jāteic, līdz drupām mēs netiekam, kad mūs uzrunā vietējais puisis - vai mums nevajagot gidu? Derētu. Jo staigāt dedzinošā saulē ar ceļvedi un lasīt aprakstus par katru no objektiem dikti negribas. Iesākumā puisis prasa 50 soles, bet mēs nokaulējam uz 30 solēm, tā teikt, desmit naudiņas no deguna )))
Gids izrādās tiešām zinošs un stāsta interesanti. Diez vai mums pētot ceļvedi būtu tik interesanta pastaiga. Savam šoferim esam teikušas, ka te staigāsim kādu stundu, finālā gan sanāk gandrīz divas stundas.
No Sacsayhuaman skatu laukuma paveras burvīgs skats uz Kusko. Visa pilsēta skatāma no augšas, sarkanīgie kārniņu jumti, pilsētas laukumi un visa apkārtne kā uz delnas ))) Skaisti. Un pievelkot ar fotoobjektīvu pat var pavērot centrālajā laukumā klīstošos tūristus un plīvojošos karogus ))
Senie mūri arī ir interesanti, inki iemanījušies starp akmeņu kārtojumiem ieslēpt dažādus simbolus, te ir gan čūska, gan putns, gan pumas ķetna. Tas viss tikai jāmāk saskatīt. Man kaut kā vieglāk izdodas to visu saskatīt caur fotokameras objektīvu... Tāpat skatoties tik viegli tie inku simboli acīs nekrīt, ja nu vienīgi pumas ķetna ))))
Lielais karstums dara savu, tā teikt, atrasties uz cepešpannas nemaz nav tik viegli )))) Esam apskatījušas tikai vienu Sacsayhuaman daļu, ir vēl drupas otrpus pļavai, bet - nu dikti negribas turp doties, labāk pavērot un pafotografēt lamas un alpakas, kas tepat ganās.
Pateicamies gidam par interesanto ekskursiju un pievēršamies lamām un alpakām ))) Zvēriņi ir visdažādākie - balti, brūni, raibi, un, ja godīgi, lai arī gids mums stāstīja kura ir kura, es joprojām jaucu kura ir lama un kura alpaka. Vienīgais ko droši zinu no jau iepriekš lasītā - jāuzmanās, lai kāda no tām neuzspļauj. Esot viņām tāds netikums.
Bet diena taču nevar būt bez piedzīvojumiem - Andīnas mēģinājums nofotografēties kopā ar lamu/alpaku beidzas ar sagrauztas sausas zāles spļāvienu, bet Elīnai to pat izdodas nofotografēt. Nu to, kā sausā zāle lido Andīnas virzienā. Foto ir reāli labs ))) Tikai, kā vēlāk izrādās, Elīnas fotoaparātam ir kaut kāds niķis un tas šo ģeniālo kadru izdomā izdzēst.... Tā ka dokumentālu liecību kā lama/alpaka spļauj Andīnas virzienā vairs nav (((
Jāteic, lamas un alpakas diezgan drīz zaudē par mums interesi - viņas vairāk interesē vīrs ar ūdens šļūteni. Arī viņām ir karsti un bars dodas uz atvēsinošo dušu. Slapjas lamas/alpakas izskatās diezgan uzjautrinoši )))
Bet diena taču nevar būt bez piedzīvojumiem - Andīnas mēģinājums nofotografēties kopā ar lamu/alpaku beidzas ar sagrauztas sausas zāles spļāvienu, bet Elīnai to pat izdodas nofotografēt. Nu to, kā sausā zāle lido Andīnas virzienā. Foto ir reāli labs ))) Tikai, kā vēlāk izrādās, Elīnas fotoaparātam ir kaut kāds niķis un tas šo ģeniālo kadru izdomā izdzēst.... Tā ka dokumentālu liecību kā lama/alpaka spļauj Andīnas virzienā vairs nav (((
Jāteic, lamas un alpakas diezgan drīz zaudē par mums interesi - viņas vairāk interesē vīrs ar ūdens šļūteni. Arī viņām ir karsti un bars dodas uz atvēsinošo dušu. Slapjas lamas/alpakas izskatās diezgan uzjautrinoši )))
Kamēr mēs esam aizrāvušās ar lamām/alpakām, šoferis ir devies mūsu meklējumos - galu galā esam solījušas būt atpakaļ pēc stundas, bet nu jau rit otrā... Ja jau esam atrastas ))) varam braukt tālāk.
Nākamais apskates objekts ir Q'enko. Augstums un karstums Sacsayhuamana ir nogurdinājis, klīst pa drupām, lai arī tās te ir salīdzinoši nelielas, īsti negribas... Izlemjam apskatīt tikai alā esošo altāri. Te gan nākas pastāvēt nelielā rindā - ne mēs vienas te esam.
Altāris atgādina milzu akmenī iekaltu krēslu. Kad tas aplūkots, dodamies izejas virzienā. Pirms autostāvvietas mūs gan pārķer indiāņu tērpā ģērbts vīrietis - viņš ne tikai piedāvā ar sevi nobildēties, bet arī pārdod ierakstus ar savu mūziku. Es gan parakstos tikai uz indiāņa nofotografēšanu )))
Altāris atgādina milzu akmenī iekaltu krēslu. Kad tas aplūkots, dodamies izejas virzienā. Pirms autostāvvietas mūs gan pārķer indiāņu tērpā ģērbts vīrietis - viņš ne tikai piedāvā ar sevi nobildēties, bet arī pārdod ierakstus ar savu mūziku. Es gan parakstos tikai uz indiāņa nofotografēšanu )))
Tālāk gar eikaliptu birzīm dodamies uz nākamo apskaties objektu. Eikalipti smaržo tik spēcīgi, ka pat pa atvērto auto logu to smarža ielaužas salonā.
Līdz Puka Pukara nav arī īpaši tālu. Tulkojumā Puka Pukara nozīmē "Sarkanais forts", tas tādēļ, ka noteiktā apgaismojumā mūri izskatās sarkanīgi. Te senos laikos bijis tāds kā sargpostenis vai pieturvieta ceļiniekiem.
Šeit saule cepina vēl vairāk, es pat uz galvas uzlieku salocītu šalli, izskatās noteikti smieklīgi, bet tam nav nozīmes, galvenais neapdedzināt galvu un "nenoķert" saules dūrienu.
Pēc Puka Pukara vēl paredzēts apskatīt Tambomachay. Kusko ielejas ainavas aizrauj, skati aiz loga ir burvīgi. Pāris vietās pat pieturam, lai pafotografētu.
Bet Tambomachay finālā paliek neapskatīts. Viss, spēka nav, neko negribas. Domāju, te pie vainas nav tik daudz karstums kā tieši augstums. Galu galā mēs tā īsti tikai šodien izjūtam to, cik augstu esam virs jūras līmeņa... Ieejam gan Tambomachay teritorijā, bet saprotot, ka līdz drupām, strautiem un nelielajiem ūdenskritumiem ir vēl labs gabals ko iet, vēlme turp doties noplok. Andīna gan aiziet "izlūkos", bet mēs ar Elīnu atkritušas uz paēnā esošā soliņa dzeram kokas tēju, uzēdam žāvētas dateles un pļāpājam. Andīna atgriežas diezgan ātri, arī viņa nav aizgājusi līdz galam, bet griezusies atpakaļ. Kokas tēja dod mundrumu, bet pašu Tambomachay doties apskatīt tomēr nesaņemamies.
Tā nu Tambomachay mums atmiņā paliek ar pāris jēriņiem, kas skraidīja otrpus grāvim un vietējiem bērneļiem, kas tos ķerstīja, kā arī kolibri, kas lidinājās ziedošajos krūmos.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Pisac. Šodien ir svētdiena un internets un "Lonely Planet" ir ziņojuši, ka tieši svētdienās tur ir labākais tirgus. Līdz Pisac gan ir kāds gabals ko braukt, esam diezgan augstu un varam vērot skaistus ielejas skatus. Arī tumšus mākoņus aiz priekšā esošajiem kalniem. Tā kā uz lietu velk... Bet iebraucot Pisac joprojām spoži spīd saule, šoferis noparkojas netālu no tirgus. Jāteic, nez kāpēc es biju tirgu iedomājusies nedaudz savādāku, bet tas vairāk līdzinās nelielam ieliņu labirintam.
Te gan mēs esam agrā pēcpusdienā un lielākā tirgus rosība ir jau noplakusi, tomēr košās segas, cepures, adījumi, izšuvumi, rotas un dažādi suvenīri šā kā tā žilbina acis. Un ja līdz tam ir šķitis, ka tu nu gan neesi šopoholiķe, izrādās - esi kļūdījusies. Tik daudz ko gribās nopirkt, cik labi, ka saprāts piebremzē - galu galā pašai tas viss būs arī tālāk jāstiepj, bet mēs esam tikai brauciena sākumā )))
Divām segām es tomēr nespēju paiet garām un tās tad arī pēc nelielas kaulēšanās tiek nopirktas. Tas ir tas lielākais un vietu/svaru aizņemošākais pirkums. Bet krāsu košums tomēr nedod mieru un nopērku arī pāris adījumus un izšuvumus. Pārāk skaisti, lai nepirktu. Te gan sanāk nedaudz vilties peruāņu rotās, biju domājusi, ka tās būs interesantākas. Tomēr nedaudz pameklējot un rūpīgi izpētot atrodu arī vienus sudraba auskarus, kas ļoti labi derētu māsai ))) Jā, un vēl arī nodomāju, ja Ilze tomēr būtu tikusi šajā ceļojumā, mēs te būtu atrāvušās daudz lielākā šopingā )))
Te gan mēs esam agrā pēcpusdienā un lielākā tirgus rosība ir jau noplakusi, tomēr košās segas, cepures, adījumi, izšuvumi, rotas un dažādi suvenīri šā kā tā žilbina acis. Un ja līdz tam ir šķitis, ka tu nu gan neesi šopoholiķe, izrādās - esi kļūdījusies. Tik daudz ko gribās nopirkt, cik labi, ka saprāts piebremzē - galu galā pašai tas viss būs arī tālāk jāstiepj, bet mēs esam tikai brauciena sākumā )))
Divām segām es tomēr nespēju paiet garām un tās tad arī pēc nelielas kaulēšanās tiek nopirktas. Tas ir tas lielākais un vietu/svaru aizņemošākais pirkums. Bet krāsu košums tomēr nedod mieru un nopērku arī pāris adījumus un izšuvumus. Pārāk skaisti, lai nepirktu. Te gan sanāk nedaudz vilties peruāņu rotās, biju domājusi, ka tās būs interesantākas. Tomēr nedaudz pameklējot un rūpīgi izpētot atrodu arī vienus sudraba auskarus, kas ļoti labi derētu māsai ))) Jā, un vēl arī nodomāju, ja Ilze tomēr būtu tikusi šajā ceļojumā, mēs te būtu atrāvušās daudz lielākā šopingā )))
Izrādās mūsu šoferis visu laiku mums ir sekojis. Nedaudz pie sevis pasmejamies par apsardzes klātbūtni, bet tad izrādās, ka viņš mums sekojis vienkārši lai parādītu, kurā virzienā ir augļu/dārzeņu tirgus ))) Norādījis pareizo virzienu šoferis nozūd.
Izrādās, te ir arī tirgus laukums. Vispirms ir ziedu tirgotāji, tad dārzeņi, augļi, bet pašā laukuma vidū norisinās tautas deju priekšnesums. Brīdi to visu vēroju un cenšos šo to arī nofotografēt un uzfilmēt, bet tad, dejotāji apmetuši kārtējo "kas dārzā" riņķi, sāk iesaistīt dejā skatītājus. Maza sieviņa košā tautastērpā uzsmaidījusi ņem mani aiz rokas - kāds vairs foto-video, eju dejā līdzi. Un tas tiešām ir jautri.
Teikšu kā ir, neesmu fane šādām iesaistēm pasākumos, bet šoreiz tiešām ir forši un sirsnīgi.
Pēc dejām vēl ir iespēja pafotografēt dejotājus, bet tad sapirkušas dažādus augļus un dārzeņus (avokado pāri visam!), dodamies meklēt mūsu mašīnu. Šoferis gaida un mēs dodamies tālāk - uz Pisac terasēm. Tās atrodas apmēram 3km no pilsētas. Ceļvežos teikts, ka turp var doties arī kājām, ar piebildi - jāatceras par augstumu. Ceļš ejot kājām varētu aizņemt pat apmēram pusotru stundu - viss atkarīgs no fiziskās sagatavotības. Labi vien, ka mums ir auto. Ir tāds neliels nogurums jeb enerģijas ir tā pamazāk... )))
Uzbraucot pa līkumainu ceļu kalnā nonākam kārtējā auto stāvlaukumā. Vairākas mašīnas un pāris nelieli busiņi ir jau priekšā. Tepat ir arī pāris suvenīru tirgotāji. Mēs, nolēmušas uz suvenīriem skatīties atgriežoties no terasēm, dodamies iepazīt vēsturisko apskates objektu.
Vispirms skatam paveras vairākas nelielas celtnes. Taka tālāk ved jau gar akmens mūriem, tad nonāk pie ielejas, kur paveras skats uz terasēm. WOW! Ceļš tālāk turpinās uz leju - var doties pastaigā tieši uz terasēm.
Kamēr mēs fotografējam skatu no augšas uz terasēm, aiz ieleju ieskaujošajiem kalniem sāk velties tumši mākoņi, kaut kur jau ducina pērkons un vietām melnajos mākoņos nozib pa zibens šautrai. Vietējie, kas laikam uzrauga objektu, sāk rosīties un cenšas virzīt visus apmeklētājus atpakaļ uz ieejas pusi. Arī no terasēm tiek saukti atpakaļ tur staigājošie, izskatās, ka tie, kas devušies ar gidiem pa terasēm, arī paši jau dodas atpakaļ. No saraustītajām frāzēm angļu valodā noprotam, ka tuvojas lietus. Nu, to jau arī nevar nepamanīt.
Kamēr mēs fotografējam skatu no augšas uz terasēm, aiz ieleju ieskaujošajiem kalniem sāk velties tumši mākoņi, kaut kur jau ducina pērkons un vietām melnajos mākoņos nozib pa zibens šautrai. Vietējie, kas laikam uzrauga objektu, sāk rosīties un cenšas virzīt visus apmeklētājus atpakaļ uz ieejas pusi. Arī no terasēm tiek saukti atpakaļ tur staigājošie, izskatās, ka tie, kas devušies ar gidiem pa terasēm, arī paši jau dodas atpakaļ. No saraustītajām frāzēm angļu valodā noprotam, ka tuvojas lietus. Nu, to jau arī nevar nepamanīt.
Bet kāds brīdis, šķiet vēl ir, vismaz, lai nedaudz pavērotu terases. Tiek uzskatīts, ka šis bijis nozīmīgs lauksaimniecības objekts. Terases bijušas pat tādas kā sava veida siltumnīcas. Skati tiešām ir iespaidīgi. Tikai šķiet, ka šoreiz neizdosies pastaigāties pa pašām terasēm, jādodas prom.
Kas nonāku pie ieejas/izejas, stāvlaukumā iebrauc policijas auto. Izskatās, ka šodien vairs nevienu iekšā nelaidīs. Arī atbraucot tik pilnajā stāvlaukumā nu ir tikai pāris auto. Nedaudz vēl pabildēju suvenīru tirgotāju - tautastērpā ģērbtu meiteni ar mazu bērnu, un tad jau dodamies prom.
Kad esam nobraukuši labi ja pāris kilometrus, nonākam pamatīgā lietusgāzē. Nupat vēl spīdēja saule, bet nu ir satumsis un pamatīgi gāž. Ak, šie neprognozējamie laika apstākļi kalnos!
Līkumojot pa kalnu ceļu un ik pa laikam iebraucot lietus mākonī, tuvojamies Urubambai. Jā, vislielākais gāziens bija tieši pēc Pisac drupu apskates, bet arī tālāk ik pēc kāda laika sanāca iebraukt kārtējā, labi, ka nelielā, lietus mākonī.
Ir jau vēla pēcpusdiena, kad mēs ieripojam Urubambas centrā - nelielais centrālais laukums ir mūsu pieturas vieta. Šoferis noparkojas iepretim katedrālei, bet mēs dodamies apskatīt laukumu un tuvējo apkārtni. Izrādās, kā jau svētdienā (tas jāatceras uz priekšdienām), arī te ir bijis pasākums - pagūstam tik uzmest ātru skatu tautiski ģērbtajām sievietēm, kas naski sakāpj pikapa kravas kastē, lai jautri čalojot dotos prom.
No tirdziņa palikuši ir tikai nedaudzi galdiņi, gandrīz visi jau ir novākti, tik medus tirgotāja vēl krāmē promvešanai savu produkciju, bet mūs pamanījusi, aicina nodegustēt.
Ir vairāku veidu medus, ziedputekšņi, propoliss un vēl viss kas. Es nopērku medus burciņu. Kas tāds tiešām varētu būt interesants suvenīrs mājās palicējiem. Un medus ir garšīgs. Nepavisam ne tāds kā no Latvijas bitēm )))
No tirdziņa palikuši ir tikai nedaudzi galdiņi, gandrīz visi jau ir novākti, tik medus tirgotāja vēl krāmē promvešanai savu produkciju, bet mūs pamanījusi, aicina nodegustēt.
Ir vairāku veidu medus, ziedputekšņi, propoliss un vēl viss kas. Es nopērku medus burciņu. Kas tāds tiešām varētu būt interesants suvenīrs mājās palicējiem. Un medus ir garšīgs. Nepavisam ne tāds kā no Latvijas bitēm )))
Izstaigājam centrālo laukumu ar nelielu skvēru un strūklaku. Apstādījumi te visur vienos ziedos.
Drīz pēc tam dodamies jau Kusko virzienā. No stāvlaukuma kalnos paveras skats uz Urubambu no augšas. Visa nelielā pilsētiņa kā uz delnas. Milzīgu kalnu ieskauta. Un milzīgajiem kalniem ir arī sniegotas cepures, bet dažviet pat nomirdz ledāju sienas. Skaisti.
Tālāk plānā vēl Andu ciemata apmeklējums. Chinchero - ir neliels ciematiņš, kurā apskatāmas Inku laika drupas un koloniālā laika baznīca. Ceļvežos minēti arī skaistie kalnu skati un tas, ka inki to uzskatīja par varavīksnes dzimšanas vietu.
Un te nu nākas teikt, ka šis bija man visgrūtākais posms ceļojumā pa Peru. Tuvojās jau vakars, tā bija pirmā pilnā diena šajos augstkalnu apstākļos, kokas tēja termosā bija beigusies. Jāteic, ka Chinchero bija šīs dienas un visa ceļojuma (vismaz man) augstākais posms. 3765m virs jūras līmeņa. Pie ieejas vēsturiskajā daļā mēs ieradāmies īsi pirms saulrieta. Jau pat pāris soļi te devās ar diezgan lielu piepūli. Elpot bija grūtāk. Un ļoti negribējās kāpt pa tām akmens kāpnēm augšup kalnā. Ļoti negribējās. Bet, Andīnas mudinātas, mēs visas trīs tomēr pievarējām šo kāpienu. Tā teikt - trīs pakāpieni, atpūšamies, trīs pakāpieni, atpūšamies... Vienīgais, kas tajā visā kaut cik mierināja - atpakaļ būs jākāpj jau lejup )))
Diemžēl jāteic, ka šis apskates objekts mani diez ko nesajūsmināja... Bet visticamāk tam visam pie vainas bija tieši pārgurums un augstums. Kalnup pa akmeņainajām ieliņām mēs jau devāmies nelielā krēslā un kāpjot tik augšup galvā vien bija domas par ieelpu-izelpu, īpaši skatīt apkārtējās ēkas pat negribējās... Kāpiens noslēdzās laukumā pie baznīcas. Te vēl noritēja diezgan raita tirdzniecība, arī tūristu, salīdzinoši ar citiem šodien skatītajiem objektiem, te bija daudz.
Izrādās, mēs pat bijām paspējušas ierasties īsi pirms baznīcas slēgšanas. Tāpēc, pievienojušās diezgan lielajai ceļotāju plūsmai, arī mēs devāmies apskatīt seno baznīcu. Lielas norādes pie ieejas brīdināja - nekādi foto vai video. Ieejot iekšā gan drusku bija tā kā žēl, ka šeit nedrīkst ne fotografēt ne filmēt... Gribētos to skaistumu parādīt arī mājās palicējiem. Bet no otras puses skatoties - tas bija brīdis, kad nekādas papildierīces tevi netraucēja skatīt apkārtējo.
Izrādās, mēs pat bijām paspējušas ierasties īsi pirms baznīcas slēgšanas. Tāpēc, pievienojušās diezgan lielajai ceļotāju plūsmai, arī mēs devāmies apskatīt seno baznīcu. Lielas norādes pie ieejas brīdināja - nekādi foto vai video. Ieejot iekšā gan drusku bija tā kā žēl, ka šeit nedrīkst ne fotografēt ne filmēt... Gribētos to skaistumu parādīt arī mājās palicējiem. Bet no otras puses skatoties - tas bija brīdis, kad nekādas papildierīces tevi netraucēja skatīt apkārtējo.
Par pašu baznīcu - tā bija neliela, no ārpuses skatoties pat varētu teikt necila, bet ieejot iekšā tas viss pilnībā mainījās. Iekšpusē viss mirdzēja - zelts, sveces un apgaismojums, gleznojumi, milzu ziedu pušķi. Jā, baznīciņa izrādījās tāda kā brīnumu lāde, kuru atverot pat acis apžilbst no košuma. Man gan to visu tā īsti izbaudīt traucēja milzum lielais cilvēku skaits, ja tā godīgi, te nebija īsti pat kur apgriezties. Labi, ka kādā no baznīcas soliem vēl bija brīva vieta. Apkritu. Savādāk to nevar nosaukt. Tas it kā jau nelielais, bet tomēr smagais kāpiens augšup bija mani gandrīz pieveicis, nu, gribējās vienkārši kaut uz brīdi apsēsties un nekustināt pat ne pirkstu... Tikai acis vien lēnām šaudījās apkārt, pētot daudzās gleznas un sienu rotājumus. Tik daudz vēl spēka bija palicis. Brīdi pasēdējušas, bet cik tad var, ielūkojāmies vēl blakus telpā, kur lai kaut ko saskatītu nācās pat nedaudz pagrūstīties, tik piebāzta tā telpa bija. Un, ja tagad man jāteic, kas tur bija, ko redzēju, nespēšu atbildēt...
Atskatoties uz visu šajā dienā skatīto, jāteic, ka laikam labāk būtu bijis, ja dienas programma tiktu sadalīta divās daļās - pirmajā dienā Sacsayhuaman, Q'enko, Puka Pukara un Tambomachay, bet otrajā dienā Pisac, Urubamba un Chinchero. Tad iespaidu noteikti būtu bijis vairāk. Un vēl tāda piezīme - kokas tējas krājumiem līdzi ir jābūt drusku lielākiem )))
Atskatoties uz visu šajā dienā skatīto, jāteic, ka laikam labāk būtu bijis, ja dienas programma tiktu sadalīta divās daļās - pirmajā dienā Sacsayhuaman, Q'enko, Puka Pukara un Tambomachay, bet otrajā dienā Pisac, Urubamba un Chinchero. Tad iespaidu noteikti būtu bijis vairāk. Un vēl tāda piezīme - kokas tējas krājumiem līdzi ir jābūt drusku lielākiem )))
No kalna Chinchero vēl paguvām pavērot, kā aiz lielajiem kalniem noriet saule. Un tad jau ceļš atpakaļ uz Kusko. Pabraucam garām arī pagriezienam, kur rīt būs jānogriežas, lai skatītu Moray un Maras.
Kusko ierodamies jau pa tumsu. Andīna ar Elīnu vēl domā iet kaut kur paēst, kaut vai tepat blakus esošajā restorāniņā, bet man nu nemaz negribas ēst. Pareizāk, nav spēka doties ēst, kaut ko ēst un vispār domāt par ēšanu. Viņas aiziet vakariņu meklējumos, bet es palieku numuriņā. Laikam jādodas gulēt, bet arī tam šķiet nav spēka... Izglābj batoniņš hematogēna, vismaz nu ir spēks atbildēt uz dažiem e-pastiem un ielikt vairākas šīs dienas bildes Instagramā ))) Tad parādās arī Andīna un Elīna, izrādās, viss ir ciet - svētdiena. Tā ka viņām ir jāiztiek ar līdzpaņemto sauso pārtiku.
Un, lai gan kaut kur ārā joprojām kāds šauj salūtu, aizmigt izdodas uzreiz, kā galva uz spilvena un 5 segas piespiedušas pie gultas )))
