3400m virs jūras līmeņa

29.oktobris

Rīts sākas nedaudz vēlāk kā citas dienas. Tā teikt, šorīt varēja nedaudz ilgāk pagulēt. Lidmašīna uz Kusko mums ir tikai divos pēcpusdienā. Pēc brokastīm plānojam vēl izmest loku "pa rajonu" paskatīties kā Barranco izskatās diennakts gaišajā laikā. Brokastis gan izrādās ļoti kontinentālas - maize, ievārījums, sviests, svaigi spiesta nenosakāmu augļu sula (diezgan bezgaršīga), piens un tēja/kafija. Tas viss tiek uzlabots ar "Herkulesa" ātri pagatavojamo putru un sieru no Latvijas ))) Rezultātā ir siermaizītes un auzu pārslu putra, kas aplieta ar karsto ūdeni un pēc tam pievienots vēl nedaudz piena (tas te izrādās garšo nedaudz savādāk nekā LV, ir garšīgs) un ievārījums. Finālā - tīri labas brokastis, kuras ēdam nelielā iekšpagalmā - pāris galdiņi, daudz dažādi augi podos un virs galvas nedaudz apmākušās Limas debesi. Visur tiek rakstīts, ka Limā lietus neesot, debesis gan izskatās dikti pelēkas.... Mēs ēdam brokastis, bet ziedošajos apstādījumos lidinās kolibri... ))) Skaisti )))

Pabrokastojušas dodamies iepazīt apkārtni. Mūsu iela ir klusa un krāsaina - katra māja savā krāsā, un tās krāsainās durvis un logu rāmji!!! Wow!!! Te reāli var aizmirsties fotografējot. Nu, ļoti skaisti! 

Iela iziet tieši uz okeānu. Tas gan ir dziļi lejā, bet skats šā kā tā ir iespaidīgs. Zilais un nedaudz viļņojošais plašums - te varētu palikt un vienkārši vērties horizontā ))) Promenādi ir iecienījuši arī rīta skrējēji un suņu staidzinātāji. Ir jau skaisti sākt rītu ar tik skaistu skatu uz okeānu. Arī mūsu ceļš kādu laiku ved pa promenādi, tad gan nogriežamies atpakaļ ieliņās. Rajons tiešām ir skaists - arhitektūra, krāsas )))

Pie kaut kādas mākslas galerijas, kura diemžēl ir ciet, atrodam Ventspils govju "māsu". Arī tā ir raibi izkrāsota. Tā teikt, šī varētu būt Limas zilā govs )))

Vispār šajā ielā ir daudz dažādu modernās mākslas objektu. Zilā govs nav vienīgā, vēl, piemēram, ir kokā iekārta instalācija un milzu krēsls sarkanā krāsā. 

Safotografējušas mākslas objektus, apstādījumus un krāsainos namus dodamies hosteļa virzienā. Somas būtu līdz galam jāsakrāmē - lādētāji un "Lonely Planet" ceļvedis vēl palika neielikti. Pēc 11 mums ir pieteikts taxi. Tas gan netraucē pa ceļam painteresēties cik maksātu taxi, ja to "ķertu" uz ielas. Gribas zināt, vai mēs nepārmaksājam ar hosteļa taxi. Uz ielas prasa 55 soles. Ok. Hostelī solīja taxi par 5 solēm dārgāk. Painteresējušās par taxi cenu, dodamies uz hosteli. Taxi vadītājs aizbrauca tālāk - galu galā mēs taču bijām apstādinājušas auto, kas brauca mums pretējā virzienā. Varat iedomāties kāds bija mūsu pārsteigums, kad pieejot pie mūsu hosteļa, tur piebrauca arī tas pats taxi ))) Izrādās viņš bija apbraucis kvartālu ))) Pēc īsas apspriešanās nolemjam uz lidostu braukt ar viņu, nebūs hosteļa saimniekam mūs uz lidostu jāvizina. Sarunājām, lai mūs pagaida, pēc 10 minūtēm būsim klāt ar somām. Varam tak braukt uz lidostu arī drusku ātrāk.

Hostelī mūs sagaidīja nedaudz nepatīkams pārsteigums - mūsu istabiņā rosās apkopēja un jau ir iemitināts kaut kāds puisis.... Check-out ir tikai 11:30... Bet tagad vēl nav pat 11.... Bez tam,  Booking.com man kā Genius lietotājai rezervācijas brīdī bonusos piedāvāja arī agro iečekošanos un vēlo izrakstīšanos... Mēs gan ne vienu, ne otru neplānojām izmantot, bet to, ka mūsu istabiņā pirms mūsu izrakstīšanās parādīsies vēl kāds viesis, nu ko tādu tiešām necerējām sagaidīt... Jāpiebilst, ka apmaksājušas mēs bijām visas 4 gultas, tā ka tiešām svešajiem nevajadzēja parādīties... 

Vienīgais pozitīvais moments ir tas, ka puisis, kurš plānoja ievākties mūsu istabiņā izrādās interesants sarunu biedrs. Cik nu daudz mēs, protams, paguvām parunāt fiksi beidzot krāmēt somas ))) Izrādās, viņš ir skots, kurš jau daudzus gadus dzīvo ASV, bet te gaida kompāniju, lai varētu doties pārgājienā pa Amazones džungļiem.

Tad vēl atvadāmies no hosteļa īpašnieka un atsakām vakar vakarā sarunāto taxi (izskatās, ka tas viņu nemaz neapbēdina), skotam novēlam veiksmīgu ceļojumu pa džungļiem un dodamies ceļā uz lidostu.

Nu un te tāda neliela atkāpe - atgriežoties jau Latvijā un rakstot Booking.com atsauksmes par mūsu naktsmītnēm Peru, no "La Puerta Verde" hosteļa saņēmu atbildi uz manu uzrakstīto. Jāteic, tas šai naktsmītnei manā rietingā pievienoja vēl pāris "mīnus" punktus. Kas tieši tika uzrakstīts? Uz manis teikti par to, ka istabiņā pirms mūsu izrakstīšanās laika beigām bija ne tiksi uzsākta uzkopšana, bet arī iemitināts svešs cilvēks, tika atbildēts, ka - jā, jums kā Bookinga Genius lietotājiem bija vēlās izrakstīšanās iespējas, bet puisim bija agrās iečekošanās iespēja. Sanāk, ka tevis apmaksātā istabā šajā hostelī var iemitināt kādu nesagaidot, kad tu istabiņu atbrīvosi.... Bez tam - hostelī bija brīvi numuriņi. Pa manam, nekādas loģikas šādai rīcībai... Secinājums viens, lai arī cik labā vietā "La Puerta Verde" hostelis neatrastos, otrreiz es te vairs nepalikšu. Un viņiem Bookingā bija tik labs novērtējums.... (((

Uz lidostu braucam gar okeānu. Skaisti, bet izskatās, ka te īsti nav tādas pludmales, kur normāli varētu pastaigāt gar pašu ūdens malu... Apkārtne arī mainās diezgan krasi - kamēr  braucam pa Barranco un Miraflores ir skaisti un izskatās droši, bet arvien vairāk tuvojoties lidostai skati aiz loga paliek nobružātāki un somu tiešām gribas nolikt uz grīdas pie kājām....

Lidostas tuvumu vispirms noziņo milzum milzīgā "Coca-Cola" reklāma. Un tad jau arī pati lidosta. Pelēcīga. Tiekam izsēdinātas pie izlidošanas zonas. Izskatās, ieeja te ir tikai viens. Ir kaut kāds pīkstošais rāmis, kurš šķiet nestrādā, un pāris apsargi. Cilvēku lidostā diezgan daudz. Mūsu iečekošanās lodziņi vēl nav izziņoti, tāpēc dodamies mainīt naudu. Kur atrodas naudas maiņa, piefiksējām jau ielidojot Limā. Nākas pamest izlidošanas daļu un ar liftu uzbraukt uz 2.stāvu. Var jau būt, ka kurss te nav pats izdevīgākais, bet galīgi bez vietējās naudas arī ceļot negribas. Kad nauda samainīta dodamies meklēt, kur tad tomēr varam nodot lielo bagāžu. Pirmais surprise! - lai tiktu atpakaļ izlidošanas sektorā jāiet atkal laukā no lidostas un pa gandrīz vai blakus esošajām durvīm - atkal iekšā... Tas nekas, ka nobraucot ar liftu no 2.stāva, iečekošanās galdiņi ir turpat blakus. Vienalga, ejiet apkārt!!! Nu, gabals ko iet jau nav nekāds lielais, bet tomēr jocīga tāda rīcība.

Mūsu reisu uz Kusko jau čeko, tā ka nododam lielo bagāžu un dodamies atkal uz 2.stāvu. Patīkami, ka Limas lidostā ir pasts, var nosūtīt pirmās pastkartes uz mājām. Tad mēs vēl ieskatāmies pāris, pirms drošības kontroles esošajos, veikaliņos, jānoskaidro tak cenas, lai zinātu, ko pēc tam jāpērk pilsētā, bet ko var atstāt uz promlidošanu. Jāteic, ka cenas ir augstas, un tas viss liek domāt, ka šis tas mājās vedamais būs jāpērk ne te. Drošības kontrole norit gana ātri, atkal ļauju pārkrāmēt savu mugursomu ))) Jau tā visas "aizdomīgās" lietas, kā enerģijas banka, foto kamera, objektīvi un lādētāju vadi, atrodas somas virspusē. 

Tā saucamā tax free zona nav diez ko liela, bet toties cenas gan ir lielas. Ūdens vien ko te maksā 12 soles. Bet bez ūdens lidojumā nu nekā ))) Iegādājos savu pudeli ūdens un dodos mūsu geita virzienā. Elīna un Andīna vēl kaut kur klīst pa veikaliņiem. Sēdu netālu no geita un vēroju ne tikai pārējos pasažierus, bet arī izpētu iepretim esošā uzkodu stenda piedāvājumu un cenas. Cenas augstas... Es pat teiktu, Eiropas lidostās sviestmaizi var par mazāku naudiņu nopirkt. Un tad jau mūs aicina uz iekāpšanu. Tiekam ar busu izvizināti pa lidostas teritoriju un tad esam klāt arī pie mūsu lidmašīnas. Izstāvot nelielu rindu uz iekāpšanu vēl var pagūt uztaisīt selfiju pie lidmašīnas ))) 

Čekojoties esmu izprasījusi vietu pie loga, un tas nekas, ka pie avārijas izejas. Tā teikt dubults labums - i kājām vairāk vietas, i skatus aiz iluminatora var vērot. Pie Limas apmetuši loku virs okeāna dodamies kontinenta iekšienē. Mākoņi, mākoņi un, ops! - kalni! Lidojums nav no ilgajiem, toties šķiet man tas ir pirmais lidojums, kad kalni zem mums ir tik tuvu ))) Nu, ļoti tuvu. Blakus man sēd pāris - viņš no Vācijas, viņa brazīliete. Viņi visu lidojumu noguļ, ignorējot uzkodu pauzi ar dzērieniem un musli batoniņiem un tā arī neredzot kalnos varavīksni. Tas bija ļoti skaists skats, kad aiz negaisa mākoņiem kalnos iemirdzējās varavīksne. Jāteic, mēģinājums noķert šo mirkli bildē nebija īpaši sekmīgs. Bet galvenais jau ir piedzīvotais, redzētais un no tā visa saņemtās emocijas. Varavīksne, tur lejā, zem mums šķita kā zīme - ceļojums būs košs un patīkamām emocijām pārpildīts )))

Tuvojoties Kusko gan nedaudz pārņēma bažas - kā mums izdosies nosēsties, jo te tak vieni kalni un ielejas, bet ieraugot pilsētas jumtus nākas secināt, ka Kusko izvietota lielā ielejā. Nosēsties tiešām būs kur ))) Un lidmašīna nolaidās Kusko lidostā tik viegli, pat nemanāmi. Bijām klāt. 3400m virs jūras līmeņa. Nu ko, skatīsimies, kā būs tādā augstumā. Tas nedaudz uztrauc... 

Andīna turpat lidostā "Peru Rail" ofisā izņem savas un Elīnas vilciena biļetes uz Makču Pikču. It kā pirkām gandrīz vienlaicīgi - katra sēžot pie sava datora, man uzreiz uz e-pastu atnāca biļetes, bet Andīnai tikai rezervācijas numurs, kuru uzrādot kopā ar pasi biļetes varēs saņemt jau tikai Peru... Varbūt tas tāpēc, ka viņa pirka biļetes sev un Elīnai....? Lai vai kā, biļetes Andīna bez problēmām saņēma dzelzceļa kompānijas ofisā Kusko lidostā. Arī mūsu koferi ir atlidojuši, tā ka atliek tikai atrast sarunāto transfēru uz viesnīcu. Jābūt šoferim. Bet izejot no lidostas pirmais ko pamanām ir gavilējošs pūlis, kas sveic atlidojošo jauniešu futbola komandu. Te ir gan plakāti, gan ziedi. Un šajā gūzmā atrast mūsu šoferi ir tiešām ļoti grūti. Izpētījušas visu sagaidītāju plakātus, secinām, ka mūs laikam neviens negaida. 

Šī ir tā reize, kad noderētu vietējā sim-karte, bet tās nav ((( Andīna ar Elīnu paliek pie ieejas lidostā mēģinot starp citiem sagaidītājiem atrast mūsējo, bet es dodos atpakaļ lidostā meklēt iespēju sazvanīt viesnīcu. Pie tūrisma informācijas ir rinda, tāpēc pievēršos puisim no bankas. Tur pagaidām neviena cita klienta nav, tāpēc izstāstījusi viņam savu bēdu, palūdzu vai viņš nevarētu piezvanīt uz mūsu viesnīcu un noskaidrot vai transfērs būs un kad to gaidīt. Ļoti laipni un atsaucīgi. Kamēr viņš zvana, atskrien Elīna - mūsu šoferis esot atradies, izrādās esot aizkavējies... Pasaku paldies puisim no bankas par atsaucību un dodamies uz mašīnu. Futbolistu sagaidītāju pūlis ir izklīdis, paverot skatu uz lidostas stāvlaukumu. Pirmais, kas iekrīt acīs - apstādījumi ar bezgala skaistām, košām lauvmutītēm. Ļoti skaisti!!! Mūsu šoferis smaida un vicina lapiņu, kur ar zīmējumiem izrotāts mans uzvārds ))) Nu ko - Welcome to Cusco! Braucam! 

Pirmais iespaids par Kusko? Grūti pateikt patīk vai nē... Bet tā tas ir tikai esot netālu no lidostas, jo vairāk tuvojamies centram, jo man vairāk patīk ))) 

Lai nonāktu mūsu viesnīcā nākas braukt pa stāvām un ļoti šaurām vienvirziena ieliņām. Tas, kas ir aiz loga man ļoti patīk. Arhitektūra, senie mūri, dažādi laukumi - skaisti!!!

Izrādās mūsu viesnīca jeb precīzāk viesu māja "Hospedaje Familiar Munai Wasi" atrodas kalnā, pretim ieejai viesnīcā ir tāds kā skatu laukumiņš no kura paveras skats uz pilsētu. Izrādās, Plaza del Armas jeb centrālais laukums ir tepat lejā )))

Mūsu turpmāko dienu naktsmītne izskatās jauki. Burvīgs iekšpagalms, no otrā stāva balkona margām nokarājas krāšņas pelargonijas, spilgti zilie logu rāmji arī piedod savu burvību.

It kā neesam ne maratonu skrējušas, ne ko fiziski smagu darījušas, bet uzkāpt tikai divus trepju posmus līdz otrajam stāvam nemaz nav tik viegli. Elpa drusku ķeras un sajūtas tādas, it kā būtu kāpušas vismaz līdz 10.stāvam.... Labi vēl, ka mūsu koferi tiek uznesti un pašām tie nav jāstiepj, jo arī mugursoma liekas negaidīti smaga... Tādas ir tās pirmās sajūtas esot 3400m virs jūras līmeņa. Lidostā izkāpjot no lidmašīnas un mēģinot saprast kā es īsti tik augstu kalnos jūtos, šķita, ka īsti pat nekādu izmaiņu nav... ))) 

Numuriņš mums ir gana plašs - ir ne tikai 3 gultas no kurām viena ir divguļamā, bet arī dīvāns, televizors, skapīši un galds ar krēsliem. Duša un labierīcības arī ir numuriņā. 

Pirmais, kas iekrīt acīs - milzīgais segu daudzums uz katras gultas. Saskaitot izrādās, katram ir pa 5 biezām segām. Nu jā, centrālapkures te nav. 

Nu un uz galda mūs sagaida termoss ar karsto ūdeni un paciņa kokas lapu. Par visu ir padomāts ))) Tad nu arī pirms doties iepazīt pilsētu, aplejam pirmās kokas tējas tases. Garšo pēc siena... Lai gan - ko tad vajadzēja gaidīt? ))) Tējas efekts ir jūtams - mundrums un spēks doties ielās )))

Pirms tam gan vēl samaksājam par naktsmītni, sarunājam auto ar šoferi nākamajām 2 dienām un piefiksējam ieteikumus, kur labāk doties ēst, ko izvēlēties un kā tas viss saucas spāņu valodā ))) 

Izejot no viesu mājas papriecājamies par skatu uz pilsētu, nedaudz pavērojam zemāk esošās skolas stadionā norisošo maršēšanas nodarbību un kāpjam pa akmeņainajiem pakāpieniem lejup. 

Ieliņas ir šauras, bruģētas, akmeņainie mūri, senās ēkas - nu skaisti ))) Labi, ka ceļš uz centrālo laukumu ved lejup. Pagaidām vēl nedomājam, kā būs kāpt augšup atpakaļceļā. Un arī iedzertā kokas tēja dod možumu naski soļot lejup. Ieskatāmies arī pāris suvenīru veikaliņos un, protams, ir arī pirmie pirkumi ))) Jau sen ievēroju likumu - ja kas iepatīkas, tad jāpērk - esi taču ceļojumā un otrreiz diez vai te atgriezīsies ))) Protams, tas nenozīmē, ka jāpērk pilnīgi viss, kas iepatīkas, nu tikai tas, kas tā ļoti, ļoti )))

Plaza del Armas izgaismo daudzas laternas, tūristu un vietējo pūļi. Te ir arī dejas, skaļa mūzika un jautrība. Pavērojam tautastērpos ģērbtu dejotāju priekšnesumu. 

Andīna ar Elīnu nedaudz aizķeras pie kāda mākslinieka darbiem. Tādu gleznotāju te ir daudz, ik pa brīdim kāds piedāvā apskatīt viņa darbu mapes. Zīmējumi, akvareļi, nelielas eļļas gleznas - koši, krāsaini un vairāk vai mazāk viss vienā stilā. Tā teikt, vietējo mākslu uzreiz var atpazīt. Mani tā īpaši neuzrunā, bet Elīnai patīk. Tad nu arī viņas paliek pētot kārtējo mākslas darbu albumu, bet es, pateikusi, ka būšu tepat pa ielu uz priekšu, dodos tālāk. Protams, tā visa rezultātā mēs pazaudējamies. Kamēr es pētu suvenīru veikaliņa piedāvājumu, Andīna un Elīna ir pazudušas. Un vienīgā pilsētas karte ar visām norādēm ir tieši pie viņām. Labi, ka te orientēties ieliņās nav īpaši sarežģīti. Lai nonāktu līdz mūsu viesu mājai jādodas tik augšup pa ielu un tad kaut kur jānogriežas pa kreisi. Ieskatos vēl pāris tirgotavās, papriecājos par krāšņajiem izšuvumiem un adījumiem. Tad nosūtu Andīnai sms, ka dodos uz viesnīcu. Mēģināšu atrast ceļu mājup, tā teikt )))

Turpinu ceļu augšup, suvenīru tirgotavu paliek arvien mazāk, līdz nonāku nelielā laukumā. Mēs te braucām garām pa ceļam uz viesnīcu. Tātad jānogriežas pa kreisi. Cilvēku te nav, kādu brīdi eju viena pati, tad kādu gabalu priekšā no sānieliņas parādās pāris ārzemnieku. Izskatās, ka sievietei augstums padodas grūti, viņa cenšas pieturēties pie mūriem un ik pēc pāris soļiem atvelk elpu. Jā, elpot te ir grūtāk, bet - tfu-tfu-tfu - vismaz pagaidām man pārvietoties nav tik grūti... Drīz viņi nozūd kādas viesnīcas vestibilā un es atkal palieku viena. Kaut kā nav bail, lai gan esmu viena, svešā vietā, klusās ieliņās un apkārt nav neviena cilvēka. 

Šķiet, ka esmu tiešām nogriezusies pareizajā ielā un priekšā saskatu jau "mūsu" skatu laukumu uz pilsētu ))) Jā, topogrāfiskais idiotisms šoreiz nav ieslēdzies ))) Esmu pie viesnīcas. Blakus esošajā veikaliņā vēl nopērku ūdeni un ļoooti lēnām kāpju uz otro stāvu... Izskatās, ka būs nepieciešama vēl viena kokas tējas tase....

Drīz ierodas arī Andīna un Elīna. Viņas iegādājušās Elīnai alpaka vilnas mēteli. Mēteli var vilkt uz abām pusēm - tā teikt, vienu dienu pelēks mētelis, otru - tumši violets. Smuki un silti )))

Pa ceļam uz viesnīcu viņas ir atradušas arī vienu no ieteiktajām ēstuvēm, bet tā bijusi jau ciet. Neiesim saspringt - dodamies tepat uz blakus esošo ēstuvi. "Divina Rosa" ir gandrīz vai blakus durvīs. Izlasījušas ārpusē izvietoto menu un apmēram izdomājušas ko vēlamies ēst, dodamies iekšā. Telpa ir neliela, vien kādi 5 galdiņi, no kuriem 2 jau ir aizņemti. Pasūtam zupu (Soup Andina), dārzeņu salātus un Elīna arī picu. Tad vēl svaigi spiestas sulas. 

Kamēr gaidām pasūtījumu, ārā atskan blīkšķi. Izklausās pēc salūta. Nu, jāiet tak paskatīties. Un tā kā mēs esam kalnā, tad skats uz pilsētu un salūtu ir ideāls. Raķetes lido daudz un koši. Naksnīgajās Kusko debesīs izplaukst arvien košāki un košāki raķešu ziedi. Tajā visā veroties ļoti gribas domāt, ka tas salūts ir mums par godu )))

Vakariņas arī izrādās gardas. Andīnas zupa ir dārzeņu krēmzupa, bet dārzeņu salātu porcija ir milzīga. Marakujas sula - lai zinātu, kā tā garšo, ir ok, bet nākamreiz pasūtīšu kādu citu dzērienu )))

Tā arī noslēdzas mūsu pirmā diena apmēram 3400m augstumā.