28.oktobris
Šī diena, var teikt, mums ir saplānota pa minūtēm. 7:45 jābūt gatavām doties uz piestātni no kuras sākas jūras ekskursija uz Ballestas salām. Laivas atiet 8:00. 10:00 tā kā jau jāatgriežas no salām, lai 10:25 sēstos mašīnā, kas mūs vairākas stundas vizinās pa Parakasas Nacionālo dabas parka teritoriju. Bet 15:05 mums jau ieplānots sēdēt autobusā uz Limu.
Tāds nu tas šīs dienas plāns. Nu, bet par visu sīkāk.
No rīta secinām, ka bez mums hostelī mitinās vēl daži cilvēki. Vakar vakarā ierodoties mēs nevienu nemanījām. Tagad virtuvē divi vīri gatavo sev rīta kafiju. Mēs kaut kā šorīt iztiekam bez brokastīm. Pirmkārt, negribas, otrkārt - pirms došanās jūrā ceļveži neiesaka ēst - ja nu jūras slimība. Vakar braucot gar okeānu viļņi bija lieli, laiks tiešām izskatījās tāds, ka izbraukumā ar laivu labāk nedoties. Vispār par sevi es tā kā esmu droša, vakardien redzētie viļņi bija nieks salīdzinot ar reiz Sarkanajā jūrā pie Brothers salām piedzīvoto. Tā nu brokastis pārcēlušas uz vēlāku laiku un koferus nodevušas saimniekam uzglabāšanā, mēs dodamies pingvīnu, putnu un roņu vērošanā.
Katru dienu uz Ballestas salām dodas divas ekskursijas - 8:00 un 10:00. Mēs esam pieteikušās uz agro izbraucienu.
Šīs dienas šoferis nogādā mūs līdz piestātnei, nopērk ieejas biļetes Dabas parka teritorijā un nodod izbraukuma grupas vadītājas rokās. Pēc mums viņš būšot pakaļ pēc 10. Ok. Stāvam kopā ar grupu senioru no Kanādas un gaidām, kad tiksim aicināti doties uz laivu. Ekskursantu ir daudz, izskatās, ka uz salām dosies vairāk kā 10 ātrlaivas. Jāteic, ka tās tiešām ir laivas - palielas, motorizētas, bet tomēr laivas. Nav nekādi kuģīši ))) Vietējie tirgoņi visiem piedāvā iegādāties cepures - ļoti noderēšot, jo putni mēdzot laivās sēdošajiem arī uzķēzīt... Kas tāds tika minēts arī ceļvežos un dažādos ceļojumu aprakstos. Es paļaušos uz savas vējjakas kapuci )))
Ekskursantu pūlī pamanu puisi un meiteni ar kuriem lidojām vienā lidmašīnā no Eiropas uz Peru. Bet tad jau arī mūsu grupu aicina doties uz ātrlaivu un kaut kāda komunikācija izpaliek.
Laivā ir kādas padsmit rindas, katrā pa 4 vietām jeb katrā ejas pusē pa 2 sēdvietām. Visiem tiek izdalītas glābšanas vestes, kas arī tūlīt ir jāuzvelk. Pēc glābšanas vestes uzvilkšanas sajūtos kā pingvīns, bet ok, drošība pirmajā vietā. Esmu apsēdusies pa vidu, labajā pusē pie malas. Andīna ar Elīnu ir laivas kreisajā pusē. Man blakus piesēžas meitene no Venecuēlas.
Rīts izskatās diezgan apmācies, ir arī neliels vējš. Saule pagaidām vēl nav parādījusies. Vispār izskatās, ka siltā vējjaka tiešām noderēs.
Un tad jau mēs dodamies ceļā. Atrodoties jūrā mani vienmēr pārņem tāda īpaša laimes sajūta. Jūras smarža, nedaudz sāļais gaiss, viļņi... Tas viss ir īpaši )))
Pirmā laivu pietura ir pie "Andu svečtura" (the Candelabra of the Andes) jeb "Parakasas svečtura" (Paracas Candelabra) - tas ir veidojums Parakasas pussalas ziemeļu piekrastē. "Svečturis" ir klinšu zīmējums, kas labi apskatāms tieši no okeāna puses, jāatzīmē, ka tas ir apmēram 180m liels un iegrebts apmēram pusmetru dziļi klintī. Tiek uzskatīts, ka tas varētu būt Naskas līniju aizsākums. Pēc "Svečturim" blakus atrastajām māla trauku atlūzām zinātnieki šo klinšu zīmējumu datējuši ar 200.gadu p.m.ē.
Skats no okeāna uz šādu neparastu veidojumu ir tiešām iespaidīgs. Īpaši, ja tā arī nav skaidrs, kas un kā šādus milzu zīmējumus ir veidojis. Versiju ir daudz, tai skaitā arī - ka tas ir citplanētiešu darbs. Un, raugoties uz šo piekrastes nogāzē izveidoto zīmējumu, varbūtība, ka tā autori ir ne no šīs planētas, nemaz nešķiet tik neiespējama. Nu jā, ja es līdz kam tādam esmu aizdomājusies raugoties uz tikai vienu šo zīmējumu, diez ko es teiktu skatot slavenās Naskas līnijas ))) Bet Naskas līnijas nav šī ceļojuma maršrutā, tās, tā teikt, iekļautas nākamajā Peru apmeklējumā. Jā, es jau esmu droša, ka šajā valstī vēl atgriezīšos )))
Ātrlaiva gar "Andu svečturi" apmet līkumu, lai ikviens ekskursants zīmējumu klintī varētu labāk apskatīt un nofotografēt. Kad tas viss darīts, laiva tiek pagriezta uz Ballestas salu pusi. Arī līdz manīm nonāk kāda sāļā okeāna šļakata. Vairāk slapjuma gan tiek kreisajā pusē sēdošajiem. Un tad jau pēc ne pārāk ilga brauciena esam pietuvojušies Ballestas salām. Daudzviet tās tiek dēvētas arī par "Trūcīgo cilvēku Galapagu salām". Viens no iemesliem, kāpēc radies šāds nosaukums - šeit vienviet iespējams vērot tikpat lielu putnu un jūras iemītnieku daudzveidību, tikai, salīdzinot ar Galapagu salām, par daudz patīkamāku cenu.
Sākumā ieraugām tumšas salu kontūras, arvien vairāk tām pietuvojoties sāku apjaust, ka melnā krāsa nav patiesā salu krāsa, jo krāsa taču nevar tā ņirbēt - salas vietām ir burtiski noklātas ar dzīvu paklāju - tūkstošiem putnu. Reklāmas sola, ka te var skatīt visdažādākās sugas, tai skaita pelikānus, jūras kraukļus, sullas, kaijas, arī Humbolta pingvīnus. Un tā tas arī ir. Vispirms ir pelikāni, tad arī vēl daudz dažādi citi putni. Un, kad ātrlaiva ir pietuvojusies vienai no salām, gide norāda uz klintīm - pingvīni!!! - tur ūdens virzienā čāpo bariņš Humbolta pingvīnu. Nu jau visi laivas pasažieri stāv kājās un cenšas noķert labāko "pingvīnu kadru" ))) Jāteic, te vairāk paveicās tiem, kas sēdēja laivas kreisajā pusē. Labajā pusē sēdošajiem, tai skaitā man, nācās censties saskatīt un nofotografēt pingvīnus caur citu pasažieru rokām, galvām, planšetēm, telefoniem utt. Kaut kas jau arī izdevās ))) Vēl gan jāpiebilst, ka pingvīni bija vien neliels bariņš un viņi ļoooti naski palecoties ienira ūdenī.
Pingvīni bija prom, bet mēs turpinājām iepazīt Ballestas salu iemītniekus. Uz klintīm, kur ūdens bija atkāpies, skatam pavērās sarkanīgas jūraszvaigznes un tikpat sarkanīgi krabji. Tad vēl laiski guļošo roņu un jūras lauvu pulciņi, tiešām, ļoti laiski ))) Tikai retais ronis paver acis, lai pavērtos, kas te laivās braukā viņiem garām traucējot mieru.
Nu un, protams, putni, putni, putni.... Miljoniem putnu, putnu mākoņi, putniem noklātas klintis, ūdenī peldoši putni.... Putni visur. Jāteic, Hičkoks te varētu filmēt kadrus šausmu filmām )))
Tā kā Ballestas salas ir Nacionālais parks un tas tiek aizsargāts ar īpašu likumu, uz tām izkāpt parastiem cilvēkiem ir aizliegts. To drīkst darīt vien neliela grupiņa cilvēku, kuru uzdevumā ietilpst reizi pāris mēnešos klintīs savākt guano - jūras putnu mēslus, kas ir ļoti augstvērtīgs mēslojums. Kā ziņo Wikipēdija - guano "satur ievērojamu daļu slāpekļa (ap 9% amonjaka) un fosfora (ap 13% P2O5) savienojumu."
Nemanot ir pietuvojies atgriešanās laiks un ātrlaivas dodas Parakasas virzienā. Brīžiem mūs pa ceļam pavada nelieli zemu lidojošu putnu bari, tad vēl varam uzmest skatu "Svečturim" un tad, pabraukuši garām koši izkrāsotām zvejnieku laivām, esam atgriezušies mūsu ekskursijas sākumposmā.
Man patika ))) Izbrauciens bija burvīgs, salas interesantas, putnu kvantums pārsteidzoši milzīgs, nu un, protams, pats okeāns ))) Vēl labu laiku šodien staigāju ar smaidu sejā un okeāna sāli uz lūpām )))
Krastā vairs nav ne mazāko rīta rosības pazīmju, tik pa krastmalas seklo ūdeni svinīgi aiziet četri flamingo. Arī piestātnes uzgaidāmajā zālē valda tukšums, pāris oficianti no tur esošās kafejnīcas mēģina mūs pierunāt uz brokastīm, bet vitrīnas sviestmaižu piedāvājums absolūti neuzrunā. Toties pie izejas izvietotais saldumu veikaliņš "Sra. Buendia. Tejas y Chocotejas" uzrunā gan ))) Smaidīga un vairākos siltos džemperos (te iekšā strādā kondicionieri un ir arī caurvējš) saģērbta meitene mums izstāsta par konfektēm - tās esot ar tādu kā mīkstu piena karameles pildījumu, kas papildināts vai nu ar žāvētiem augļiem vai riekstiem, nu un tas viss pārklāts ar šokolādi. Nopērkam pāris konfektes nogaršošanai. Un tās izrādās nereāli gardas. Piena šokolāde slēpj debešķīgu pildījumu, kas nedaudz līdzinās mūsu "Gotiņu" konfektēm, bet tiešām līdzība ir tikai neliela. Un tad vēl žāvētas plūmes, pekanrieksti vai citroni. Tas viss kopā veido ko bezgala gardu )))
Mūsu šoferis jau gaida stāvlaukumā, bet pirms doties tālāk izbraucienā pa Parakasas Nacionālo parku, palūdzam aizvest mūs līdz kādam veikaliņam, lai varam nopirkt ūdeni ceļam. Ēst, pēc tādas saldumu "bumbas", vairs negribas ))) Fiksi nopērkam ūdeni, "Inca Cola" un Andīna vēl pamanās iegādāties mango.
Nākamo pāris stundu ilgais izbrauciens sākas ar pārsteigumu - mēs visas kā viena nez kāpēc esam iedomājušās, ka te būs koki, krūmi, zāle... Nu, džungļi bez maz vai... Bet ir tikai smiltis, smiltis, smiltis... Kā es to esmu palaidusi garām pirms ceļojuma lasot dažādus ceļvežus?! Iespējams, tāpēc, ka izmainot sākotnējo maršrutu, Parakasa gandrīz līdz pat pēdējam brīdim nebija ieplānota. Vairāk tika domāts tieši pa Kusko un tur apkārt esošajiem apskates objektiem. Bet Arekipa, Kolkas kanjons, Puno, Titikakas ezers, nu un tātad arī Parakasa atstāti nākamajam ceļojuma uz Peru.
Šoks ir īslaicīgs. Ja jau nav zaļumu, priecāsimies arī par smiltīm ))) Skati aiz auto loga tiešām ir skaisti. Smilšaini skaisti )))
Pirmā pietura ir pie fosīliju lauku, kur akmeņos iesprostotus var apskatīt dažādus gliemežvākus. Pēc tam dodamies skatīt vairākas klinšainas pludmales. Vispirms pieturam "El Catedral" - šeit okeānu var skatīt no klints augšā izvietota skatu laukuma. Skats liek elpai aizrauties. Okeāns ir varens.
Dziļi lejā smilšainajā piekrastē triecas balti viļņi, kuros nez kā iemanās noturēties pāris makšķernieki. Spēcīgās vēja brāzmas var just arī skatu laukumā. Pāri mums pārlido trīs pelikāni, bet uz kādas klints redzes sēd melns plēsējputns ar pliku, sarkanu galvu.
Nākamajā pieturā mēs jau varam pašas pieiet pie okeāna. Esam atvestas uz nelielu pludmali, kas no lielajiem viļņiem un vēja slēpjas nelielā līcītī. Šeit tiešām viļņi nav tik spēcīgi, kādus tos vērojām iepriekšējā apskates vieta. Šoferis kaut ko runā par peldēšanos, bet tā kā vairāk par "you can swim" viņš pateikt nevar - angļu valodas vārdu krājums beidzas, bet mēs neko nesaprotams spāniski, un peldkostīmi jau arī nemaz nav paķerti līdzi, tad doma izpeldēties okeānā pat tā īsti neparādās mūsu galvās ))) Nedaudz pastaigājam pa pludmali, pafotografējam jūraszālēm aplipušos akmeņus, izskalotus gliemežvākus un pāris beigtus krabjus. Es tomēr iemanos arī okeānā samērcēt kājas - smilšainā piekrastes josla izrādās diezgan viltīga, un kājas negaidīti iegrimst sīku akmentiņu putrā... Botes ir nedaudz slapjas un aplipušas ar sīkiem akmentiņiem jeb ļoti lieliem smilšu graudiem ))) Nu ko, vakar bija pilnas kurpes tuksneša smilšu, šodien - okeāna akmentiņu )))
Tālāk mūsu ceļš ved uz Sarkano pludmali (Playa Roja). Ved, ved un... Hops! Pārsteigums! Ceļš ir aizbērts ar pamatīgu smilšu čupu... Ko nu?! Okeāns jau atkal ir redzams, līdz nākamajai pieturai it kā vairs neesot tālu... Šoferis mēģina apbraukt sabojāto ceļa posmu, bet mūsu šīsdienas auto nav nekāds džips un ceļmalas grāvim mēs pāri netiekam. Apgriezis mašīnu, šoferis dodas meklēt citu apbraukšanas vietu. Ceļu atrast nav grūti - ne mēs vienīgie esam saskārušies ar šo problēmu un auto riepu nospiedumi ceļmalas smiltīs rāda kur īsti mums jānogriežas, lai veiksmīgi apbrauktu aizbērto ceļa posmu. Tālāk braucam pa akmeņainu kalna nogāzi paralēli ceļam. Vēl tik ir jāatrod vieta, kur varam atgriezties uz šosejas.
Un tad - es tikai pagūstu iespiegties, bet Andīna ar Elīnu aizmugurē sēdot nemaz nesaprot, kas notiek - akmeņainā nogāze pēkšņi beidzas ar gana stāvu kritumu. Sava veida "Ha-ha" ainavas variants... Un mūsu auto ar būkšķi noveļas no negaidītā, bet par laimi diezgan zemā "pakāpiena". Viss beidzas labi, auto nav cietis, vismaz šoferis neizrāda nekādas satraukuma pazīmes, un mēs turpinām ceļu. Drīz arī tiekam uz normālas šosejas (cik nu tas smilšainais asfalts var būt normāls) un esam klāt Sarkanajā pludmalē.
Tas ir nākamais šīs dienas WOW!!! ))) Apkārtnes bāli dzeltenīgās tuksneša smiltis pāriet dzeltenās klintīs, tad seko sarkanbrūnu smilšu pludmale. Nākamais krāsu slānis ir balts - to veido viļņu putas, bet visu noslēdz zilzaļš okeāns. Nereāli skaisti!!!
Ja iepriekšējās apskates vietās mēs bijām vienīgās apmeklētājas, tad te bez mums ir vēl pāris grupiņas ceļotāju. Bet visnegaidītākais Sarkanās pludmales apmeklētājs ir saldējuma tirgotājs, kurš parādās it kā no nekurienes tuksneša vidū ))) Viņa dzelteno tērpu un dzelteno saldējumu kasti, kas izvietota uz trīsriteņu motocikla nevar nepamanīt. Diemžēl pieprasījuma pēc saldējuma nav. Vienīgā interese ko apkārtējos izraisa saldējuma tirgotāja parādīšanās - ir iespēja nofotografēt šo diezgan neparasto skatu.
Pulkstenis jau rāda pāri 12 dienā. Un vēders sāk atgādināt par neēstajām brokastīm, un vispār, laikam, vakar mēs ēdām tikai kaut kad, šķiet autobusā uz Iku... Laikam organisms beidzot ir atguvies pēc daudzajiem pārlidojumiem ))) Izrādās, mūsu maršrutā ir arī neliela lagūna ar zvejnieku piestātni, gar kuru izvietotas vairākas ēstuves - Cevicherias - kas piedāvā nobaudīt Peru tik populāro seviči - ēdienu, kas sastāv no smalki sagrieztām svaigām jēlām zivīm kas marinētas laima sulā un čili piparos. Seviče tiek pasniegta ar gredzenos sagrieztiem sarkanajiem sīpoliem, batātēm, vārītu kukurūzu un zaļām salātlapām.
It kā pasūtu sev secviči un kamēr tā gatavojas dodos pafotografēt apkārtni. Andīna un Elīna paliek pētot ēdienkarti un domājot, ko pasūtīs. Jā, es "it kā" pasūtu... Izrādās oficiante mani īsti nav sapratusi un atgriežoties pasūtījuma nav. Bet tā nu tiešām nav problēma - pēc pāris minūtēm arī mana seviče ir klāt. Bet par visu pēc kārtas )))
Pludmalē izvietojies bariņš vietējo, daži bradā, daži taisa selfijus. Tieši pretim mūsu sevičērijai uz mikroskopiskas klinšu saliņas gozējas pāris pelikāni. Arī viņi tiek fotografēti. Dodos tālākā apkārtnes izpētē - blakus mūsu ēstuvei ir vēl dažas, vienai aiz stūra, tā teikt, no sētas puses, jeb lagūnas piekrastes ūdeņos plunčājas pelikāni. Es neesmu vienīgā, kas viņus bildē, ir vēl pāris ceļotāju. Tā kā pelikāni peld kaut kur ap stūri, tad dodos arī paskatīties, kas tur ir. Man gan nākas iet atpakaļ caur autostāvvietu, nelekšu tak ūdenī un nepeldēšu pelikāniem pakaļ ))) Izrādās aiz nelielas sētas slēpjas vēl viens stāvlaukums un neliela zvejnieku laivu piestātne. Bet skats, kas te paveras ir diezgan neparasts - pa stāvlaukumu un piestātni pastaigājas un gulšņā vairāki desmiti pelikānu. Pelikāni te drīzāk izskatās kā mājputni. Īpaši jau tie, kas neliekoties ne zinis par apkārtējiem cilvēkiem gulšņā netālu no automašīnām.
Pie pelikāniem reāli var pazaudēt laika sajūtu. Sākumā uz viņiem veros vairāk caur kameras objektīvu, bet cik tad daudz fotografēsi, vajag arī tāpat pavērot. Ir pelikāni, kuri par manu klātbūtni neliekas ne zinis, bet ir tādi, kuri it kā prom nebēg, bet visu laiku cieši mani vēro ))) Arī Andīna ir atnākusi pafotografēt pelikānus, bet kad parādās vietējo bariņš ar maziem bērniem, mēs dodos prom. Pusdienot.
Protams, tad izrādās, ka man pusdienu nav, nākas vēlreiz pasūtīt. Bet te viss notiek ātri un pēc neilga laiciņa katrai no mums priekšā stāv šķīvis ar zivīm. Mums ar Andīnu sevičes, Elīnai kaut kādi apcepti zivs gabaliņi. Es vēl pasūtu pisco sour. Šeit tas ir labākas nekā vakar dzertais.
Seviče ir garšīga, laima skābums un čili asums zivi padarījis gandrīz mutē kūstošu, tad vēl nedaudz saldenās batātes - garšas kārpiņām īsts patīkams piedzīvojums. Teikšu gan - sākumā skatoties uz lielo šķīvi ar jēlo zivi gribējās palūgt maizi, bet pietika tikai pagaršot - nevajag te nekādu maizi )))
Pusdienas rada tādu miera sajūtu, varētu vienkārši tāpat sēdēt te pie galdiņa un vērties uz okeāna ūdeņiem... Bet mūsu šīs dienas plāns ir pārāk noslogots, jādodas tālāk, 15:05 mums jākāpj autobusā uz Limu.
Pametot lagūnu ar pelikāniem un zvejas laivām nonākam uz ceļa, kas drīzāk līdzinās tuksneša smiltīs iebrauktiem riepu nospiedumiem. Garām mums panesas grupiņa tūristu uz kvadracikliem. Viņi dodas pludmales virzienā, bet mēs dodamies tuksnesīgo kalnu virzienā. Izrādās, mums vēlreiz jāšķērso "barikāžu līnija" - arī te vienā vietā ir pārrakts ceļš. Šeit apbraukt smilšu čupu izdodas daudz ātrāk un veiksmīgāk nekā iepriekšējā reizē. Nu mēs atkal esam uz normālas šosejas. Vēl programmā ir palikuši flamingo. Diemžēl izrādās, ka flamingo var vērot tikai no liela attāluma - no šosejas malas, bet starp mums un rozā putniem ir ļoti liels attālums. Flamingo bari kā rozā strīpas stiepjas gar okeāna piekrasti. Kaut cik tuvāk viņus var skatīt tikai caur kameras objektīvu. Visvairāk ir paveicies kādam kaitotājam, kurš vizinās tieši gar rozā putnu bariem.
Ar to arī mūsu izbrauciens pa Parakasas Nacionālo parku ir galā. Šoferis mūs aizvizina līdz hostelim. Līdz autobusam ir apmēram stunda. Es vēl aizstaigāju līdz pāri ielai esošajiem suvenīru veikaliņiem - papētu, kas tiek tirgots un nopērku pastkartes. Pastmarku nav. Kur varētu nopirkt? Ne te. Tā kā pāris mājas aiz mūsu hosteļa ir vietējais tūrisma informācijas birojs, dodos uz turieni. Vismaz tur meitene runāja angļu valodā, kad no rīta mums apvaicājās no kurienes mēs esam un lūdza aizpildīt nelielu anketu. Arī te man paskaidro, ka pastmarkas es Parakasā nenopirkšot, pēc tām jādodas vai nu uz Iku vai Limu. Kas tāds man šķiet dikti neparasts... Kā tas var būt? Te nav ne tikai naudas maiņas (to mēs noskaidrojām no rīta), bet arī pasta.... Labi, ka mūsu ceļš šodien ved atpakaļ uz Limu. Pastmarkas nopirkšu tur.
Hostelī izlemjam lēnām iet uz autoostu - tā nav īpaši tālu, varētu teikt pat, ka tuvu, ja vien nenāktos mest lielu līkumu ap nožogotu teritoriju. Uz ielas ir karsti, ļoti karsti. Ceļš uz autoostu iet arī garām piestātnei no kuras šorīt devāmies uz Ballestas salām. Tātad arī saldumu veikaliņam. It kā stāvlaukumā valda tukšums, bet varbūt tomēr saldumi tiek tirgoti? Elīna tiek aizsūtīta to noskaidrot. Mēs ar Andīnu gaidām ielas otrā pusē - tā teikt, lai par velti nav koferi pāri ceļam jāvelk )))
Saldumi tiek tirgoti un mēs velkam koferus pāri brauktuvei un piestātnes auto stāvlaukumam. Un iepērkamies tā nopietni - sapērkam pirmās dāvaniņas mājiniekiem. Konfektes tiešām ir dievīgas!!!
"Cruz Del Sur" autoosta arī šeit ir kā mazs cietoksnis. Tieši tāpēc mums nācās veikt to lielo līkumu, jo ieeja ir tikai viena un tā ir pretējā pusē. Te, pēc lielās svelmes uz ielas, mēs nonākam tādā kā ledusskapī. Bet biļešu pārdevēji mierīgi ēd saldējumu. Vispār te valda tāda miegaina gaisotne. It kā darbinieku daudz, bet reāli strādā tikai viens puisis. Vispirms viņš ļoooti ilgi apkalpo pirms mums rindā esošo kundzi, tad ļoooti lēnām arī mēs tiekam pie biļetēm. Uz tām tiek uzspiests liels zīmogs - "Bez ēdināšanas". Nu labi, iztiksim.
Autoostas teritorijā ir arī suvenīru veikaliņš un neliels pārtikas veikaliņš. Abi ir ciet. Labi, suvenīri mūs īsti neinteresē, bet ūdeni ceļam gan dikti gribētos nopirkt. Izrādās, bez manis ūdeni vēlētos iegādāties arī vēl kāda meitene. Nesekmīgi izraustījušas pārtikas tirgotavas slēgtās durvis, dodamies uz autoostas informācijas biroju. Tur pie galdiņa sēž un pļāpā divas darbinieces. Mēs gaidām, gaidām un gaidām, kad kāda no viņām pievērsīs mums uzmanību. Abas saskatāmies un sākam smieties - izskatās, neviens nevēlas mūs apkalpot. Beidzot arī darbinieces mūs ir pamanījušas. Uz jautājumu - vai pārtikas veikaliņš būs vaļā, saņemam atbildi, ka viņas nezinot. Es jau drudžaini sāku apdomāt vai ar puspudeli 0,5l ūdens pietiks 4 stundu braucienam, bet blakus stāvošā meitene paziņo, ka viņiem noteikti ceļam nepieciešams ūdens, vai darbiniece nevarētu noskaidrot kad bodīte tiks atvērta?! Darbiniece neizskatās diez ko apmierināta, bet tomēr ceļas un iet meklēt pazudušo veikala darbinieku. Protams, nepaiet ne 5 minūtes, kad veikaliņš tiek atvērts un mēs veiksmīgi tiekam pie ūdens ))) Dīvaini tie viņu biznesa principi - autobusi te nekursē ik pāris minūtes, labi ja reizi stundā, vai tad tiešām būtu grūti tirgotavas atvērt vismaz īsi pirms autobus pienākšanas???
Kolīdz ūdens ir nopirkts, klāt ir arī autobuss uz Limu. Tas gan ir kavējies kādas 15 minūtes. Lielā bagāža jau ir nodota, atliek tikai iziet pasu kontroli, uzrādīt biļeti un iedot pārbaudīt rokas bagāžu. Autoostas darbinieks to ļoti rūpīgi apbraukā ar metālmeklētāju. Bet visiem viss ir kārtībā. Šoreiz ir divstāvīgais autobuss un mūsu vietas ir otrajā stāvā. Pirmā rinda pie panorāmas loga mums nav tikusi - tā jau ir aizņemta, Andīna un Elīna sēd 2.rindā, bet es otrpus ejai 3.rindā pie loga. Autobuss nav pārpildīts, ir vēl diezgan daudz brīvu vietu. Šis arī nav tik moderns autobuss - te katram nav savs ekrāns, bet uz visu busu ir vairāki lieli televizori. Un tas nu nozīmē to, ka būs skaļi un būs jāskatās tas, kas tiks piedāvāts. Es gan vairāk esmu noskaņojusies vērot aiz loga slīdošās ainavas, nevis skatīties autobusa kino. Jāteic, kad iekāpām jau pilnā skaļumā gāja kaut kāda šausmu filma. Brīnišķīga izklaide, ne?!
Kad esam jau kādas 10 minūtes traukušies pa šoseju, stjuarte atnes mums desmaizes, keksu un limonādi. Bet mums šķita, ka nedos ēst. Laikam tas biļetēs iespiestais zīmogs "Bez ēdināšanas" attiecās uz siltajiem ēdieniem...
Lai arī šajā autobusā nav individuālo ekrānu un telefonu / datoru bateriju uzlādes iespējas, man tas tomēr patīk daudz labāk. Un tam par iemeslu ir ērtie sēdekļi, kurus var papildināt ar nolaižamiem posmiem kāju ērtumam. Šī opcija autobusa sēdekļus vēl vairāk padara līdzīgus nelieliem atpūtas krēsliem. Un kājām patiešām daudz ērtāk.
Aiz loga sākumā zib nelielas pilsētiņas, zaļi lauki, tad apkārtne paliek tuksnešaināka. Labu laiku braucam gar okeāna krastu. Saule riet īpaši skaisti - oranžas svītrās sadalot debesis. Un tad iestājas tumsa, nav pat tādas īstas krēslas - te bija gaišs, tad rietēja saule un nu ir tumšs. Limā iebraucam var teikt, ka naktī, lai gan pulkstenis rāda tikai nedaudz pēc 19:00 vakarā. "Javier Prado" autoosta sagaida ar lielu rosību, cilvēku daudz. Bagāžu saņemam pietiekoši ātri. Tikpat ātri sarunājam arī taxi. Jābrauc mums uz Barranco, tur rezervēts hostelis "La Puerta Verde".
Autoostas uzkodu kioskā vēl nopērkam pa saldajai trubiņai Churros un tad jau arī mūs koferi ir sakrāmēti taxi bagāžniekā. Šoferis ievada Waze mūsu hosteļa adresi - aiziet! Arī es pirms tam Google Maps esmu izpētījusi kā nonākt "La Puerta Verde", bez tam ēkai nav nekādu hosteļa norāžu, jāorientējas ir pēc durvīm - zaļām durvīm un baltām sienām )))
Hostelis veiksmīgi tiek atrasts. Un īpašnieks mūs jau gaida. Halle izskatās jauki, mums tiek 4-vietīga istaba (te mēs esam rezervējušas visas četras vietas, jo naktsmītne tika bukota vēl tad, kad Ilze plānoja braukt kopā ar mums) - logu nav, bet toties durvis un visa siena, kas iziet uz halli, ir no stikla. Protams, iekšpusē ir iespēja aizvilkt tumšus aizkarus.
Pēc iekārtošanās, kopā ar Elīnu uzkāpjam pie īpašnieka - samaksāt un noskaidrot, vai šovakar vēl varam kaut kur aiziet. Nedaudz sasmīdina hosteļa piedāvātā apkārtnes karte, kurā ir tikai daži apskates objekti, bet toties atzīmēts ļoti daudz krogu, bāru un diskotēku. It kā mums prātā šovakar būtu šāda veida izklaides ))) Vēl tiekam brīdinātas, ka hostelī aizliegts lietot savu alkoholu, ja gribam ko stiprāku iedzert - visu var nopirkt hosteļa bārā. Arī šis komentārs liek nosmīnēt )))
Izpētījušas karti, visas trīs dodamies nelielā pastaigā līdz netālu esošajam laukumam un parkam. Apkārtne esot droša. Parks ir labi izgaismots un vietējo iedzīvotāju te arī daudz. Apkārt esošie restorāni un kafejnīcas ir diezgan plaši apmeklētas. Uz kāda ielas stūra norisinās arī aktīva suvenīru un visādu nieciņu tirdzniecība. Bet pie kādām kāpnēm uzstājas ielu mākslinieki - viena meitene spēlē un dzied, bet pāris rāda dažādus akrobātiskus vingrojumus - te meiteni puisis virpina virs galvas, te meitene jau uz rokām stāv viņam uz pleciem. Skatītāju ir daudz. Un performances vieta arī veiksmīgi izvēlēta - mākslinieki uzstājas kāpņu apakšā, bet skatītāji izvietojušies uz pakāpieniem, gandrīz vai mazs amfiteātris )))
Arī lielajā laukumā norisinās kaut kāds koncerts. Tur tautas ir vēl vairāk. Tomēr mēs lielajā burzmā ilgi neuzkavējamies, safotografējam tik apstādījumus ar košām gerāniju dobēm un lēnām dodamies hosteļa virzienā.
Vēlās vakariņās mums ir Parakasā Andīnas nopirktais mango. Un pēc tam ir tik patīkami tikt duša un beidzot arī no matiem izskalot Huacachinas un Parakasas Nacionālā parka smiltis )))
Un vēl - šodien mēs sākām dzert "Diacarb". Palīdzot augstuma slimības gadījumā - saīsinot aklimatizācijas laiku. Rīt mēs lidojam uz Kusko. Būsim 3400m virs jūras līmeņa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru