Pirmā diena pasaules otrā malā

27.oktobris

5:10 no rīta nolaidāmies Limas lidostā. Gaisma vēl īsti nebija uzaususi, bet kamēr stāvējām rindā uz pasu kontroli, ārā palika gaišs. Arī te pasu kontrole bija ātra. Bagāžu arī saņēmām ātri. Lielākās bažas nebija piepildījušās ))) Nu jā, vislielākās bailes bija par to, ka bagāža varētu neatlidot, bet noklīst kaut kur daudzo lidostu maiņas laikā...

Pirms doties meklēt taksometru mēģināju nopirkt, jeb pareizāk būtu - uz ceļojuma dienām izīrēt vietējā operatora "Claro" sim karti ar internetu. Biju pat gatava par 13 dienām samaksāt 72$ (telefons un 4gb interneta), bet, izrādījās mana bankas karte šim pirkumam neder. Bet par skaidru naudu varēja nopirkt tikai vēl dārgāku sim karti. Ja nav, tad nav. Pagaidām vietējai sim kartei atmetu ar roku. Latvijā bezmaz uz katra stūra pieejamais free wi-fi mūs ir reāli izlutinājis.... Te iztiksim ar naktsmītnēs esošo internetu un internetu kafejnīcās, nu, un kur nu vēl tas būs pieejams ))) Galu galā ne jau internetā sēdēt šurp braucam )))

Arī naudas maiņas punkts saposts gaidāmajam Helovīnam ))

Vēl lidostā samainījām pirmās soles. Lai būtu vismaz kaut kāda vietējā nauda. Es pagaidām samainīju tikai 100 eiro, saņēmu 315.25 soles (Jāteic, visa ceļojuma laikā šis bija visneizdevīgākais kurss). Starp citu, izejot no ielidošanas zonas un uzbraucot 2.stāvā var atrast naudas maiņas punktus, kuros kurss būs salīdzinoši izdevīgāks. Tāpēc nevajag steigties pirmo naudu uzreiz mainīt ielidošanas zonā.

No ielidošanas zonas nevar iziet nepaejot garām arī dažādo taksometru firmu stendiem. Mēs izvēlējāmies interneta plašumos ieteikto "Green Taxi " - tas mūs trīs par 60 solēm aizvizināja no lidostas līdz "Cruz Del Sur" Javier Prado autoostai. Sēdēju blakus šoferim, viņš uzreiz palūdza nelielo rokassomiņu nolikt uz grīdas pie kājām - tas viss tiek darīts drošības dēļ - mēdzot izsist mašīnai logu un somiņu izraut. Arī ar telefonu pa logu labāk nefotografēt - tas pats varot atgadīties. Šādi brīdinājumu uzreiz tā kā iemeta konkrētās vietas realitātē un uz notiekošo aiz loga tu sāc skatīties ar zināmām bažām. 

Izbraukuši no lidostas teritorijas uzreiz nonācām Limas haotiskajā satiksmē. Par to jau biju lasījusi, tāpēc īpašu pārsteigumu milzu satiksmes plūsma neradīja. Vispār viss likās tāds pazīstams, pazīstams... Ne tikai satiksme, bet arī aiz loga redzamais man ļoti atgādināja Kairu... Tāda pat pīpināšana (varbūt tikai nedaudz mazāka) un braukšana pēc sev vien zināmiem noteikumiem. Un graustiem līdzīgās mājas - tieši kā iebraucot Kairā un dodoties Piramīdu virzienā...

Vēl jāteic, ka Lima mūs sagaidīja ne ta apmākusies, ne ta dūmakā. Jeb tas bija smogs? Vējš arī diezgan stiprs. Līdz autoostai braucām stundu. Un tad tā īsti sākās mūsu "trakais" plāns. Kāds tas bija? Nu, jau pirmajā dienā nepalikt Limā. It kā pēc tik ilga ceļojuma ar tik daudzām pārsēšanām un lidmašīnu maiņām būtu tikai loģiski atrast kādu apmešanās vietu tepat Limā un nedaudz atgūties pēc tik daudzām ceļā pavadītām stundām... Bet nekā ))) Mūsu plāns bija pēc iespējas ātrāk izbraukt no Limas uz Iku (Ica), tad no Ikas nonākt Huacachinas oāzē (viņi izrunā - Vaikačina), bet pašā vakarā jau būt Parakasā (Paracas), jo tieši tur mums bija norezervēta pirmā naktsmītne Peru.

Tuvākais autobuss uz Iku bija 9:00 - "Ica Express", biļete 38 soles. Nopirkām biļetes un tā kā līdz autobusam bija vēl gandrīz stunda, devāmies turpat ārpusē pie uzkodu letes nopirkt ko pēc šejienes laika - brokastīm, pēc Latvijas laika - vieglām pusdienlaika uzkodām. Uzkodu kioskā tika piedāvātas dažāda veida sviestmaizes, pīrāgi, saldie cepumi, dažādi siltie un aukstie dzērieni. Izvēlējāmies kafiju un Churros jeb kā mēs tās nodēvējām - saldās trubiņas. 

Churros visbiežāk tiek gatavotas no kartupeļu mīklas, kas caur zvaigžņveida formiņu tiek iespiesta verdošā eļļā un izvārīta. Churros ir garenas trubiņas forma, tās tukšais vidus ir pildīts ar karameļu kremu un noslēgumā trubiņa vēl tiek pārkaisīta ar kanēli un pūdercukuru. Visgaršīgākie Churros ir tad, kad tie ir silti. 

Izvēlējāmies šo uzkodu tieši tāpēc, ka tā mums bija kas jauns, vēl nenogaršots. Un bija jau arī garda ))) Nopirkām vēl pa vienai ))) 

Pabrokastojušas turpat uz ielas un pēc tam nofotografējušas autoostu no ārpuses, devāmies tā nopietnāk izpētīt kas atrodas iekšā. Te ir ne tikai uzgaidāmā telpa ar vairākām solu rindām, biļešu kasēm un informācijas punktu, bet arī interneta kafejnīca un neliela ēstuve. Jāteic, iekšā esošās ēstuves piedāvājums tā neuzrunāja, kā ārpusē esošā uzkodu kioska vitrīna.

"Cruz Del Sur" busi internetā un ceļvežos tiek ieteikti ceļotājiem drošības un komforta dēļ. Pirms kāpšanas autobusā ne tikai atsevišķā vietā jānodod lielā bagāža pretim saņemot kuponu, bet arī jāuzrāda pase un jāiziet rokas bagāžas pārbaude. Viss ļoti nopietni. Rokas bagāžā esošo mugursomu pamatīgi apčamdīja. Tikai pēc tam pasažieris nonāk pie autobusa durvīm, kur viņu sagaida smaidoša stjuarte. Un tālāk atliek tikai atrast savu vietu. Buss ar ērtiem sēdekļiem, bija iespējas individuālajos ekrānos skatīties filmas, klausīties mūziku vai uzspēlēt spēles. Turpat varēja arī uzlādēt telefonu - ir usb ports. 

Līdz Ikai ceļā jāpavada apmēram 4 stundas. Deva uzkodas (maizīte ar sieru un šķiņķi (maize gan tāda pasalda) un saldais kekss) un bezalkoholiskos dzērienus. Te es arī nogaršoju "Inca Cola" - dzeltenu limonādi, kas garšas ziņā nedaudz atgādināja mūsu limonādi "Limonāde".

Diena tomēr izrādījās apmākusies. Ceļš uz Iku iet gar okeānu, viļņi lieli. Ja godīgi, laiks nemaz neizskatījās tāds, lai rīt dotos ekskursijā ar laivu uz Ballestas salām... Toties jau šodien pa autobusa logu vairāku km garumā varēju vērot bezgalīgas putnu rindas - gandrīz virs paša ūdens dienvidu virzienā laidās simtiem tūkstoši kaut kādu tumšu ūdensputnu. Bet mēs nebijām tik tuvu, lai labi varētu saskatīt kas tie tādi.

Vēl pa ceļam bija tuksnešaini un kalnaini apvidi, nelieli ciemati un lielākas pilsētiņas. Ceļmalās daudz ļoti nelielu būdiņu ar svētajiem. Vēl arī kukurūzas lauki un dārzi ar kaut kādiem kokiem - pagaidām vēl neesmu uzķērusi, kas tie ir.

Blakus man sēdēja vietējais onkulis, kurš, kad nerunāja pa telefonu, guļot skaļi krāca )))

Ja izbraucot no Limas apkārtne bija vairāk kalnaina un smilšaina, tad tagad, tuvojoties Ikai (jā, es to visu rakstu busā) viss paliek arvien zaļāks un zaļāks. Bet tās nepabeigtās mājas ceļmalas pilsētiņās joprojām man atgādina Ēģipti.... Arī tie ķieģeļu mūra žogi, palmas un banānkoki dārziņos, ziedošās džakarandas un bugenvilejas... Šobrīd ir sajūta, it kā brauktu kaut kur pa Nīlas ieleju... Ainavas ļoti līdzīgas... )))

Jo tuvāk Ikai, jo zaļāk. Ļoti daudz vīna dārzu - vīnogas, tā teikt, aug griezdamās. Vēl arī citādi dārzi. Kā vēlāk pastāstīja mūsu šoferis uz Parakasu - šajā reģionā galvenie ienākumi ir no lauksaimniecības - audzē vīnogas, tomātus, sīpolus, saldos kartupeļus, kokvilnu un ko tik ne vēl. 

Ika ir reģiona centrs, tajā dzīvo vairāk kā 240 tūkstoši iedzīvotāju. Tā ka pilsēta liela. Līdz nonākam autoostā, labu laiku braucām pa piepilsētas ielām. Pabraucām garām arī tādam kā ziedu tirdziņam - gladiolas, krizantēmas, mārtiņrozes... Nu, tāds Latvijas rudens ziedu tirdziņš ))) Tad bija arī augļu tirgotavas - apelsīnu kalni, melones, milzīgi arbūzi, kurus pircējiem piedāvā arī sagrieztus šķēlēs - tādas spilgti sarkanas šķēles, kas vien uz tām paskatoties liek sajust mutē saldi sulīgo arbūzu garšu. Nu, pat pa logu izskatījās nereāli gardi )))

Un tad, izlīkumojuši vēl pa dažām nelielām Ikas ieliņām, iebraucām "Cruz del Sur" autoostā. Uz visa iepriekš redzētā fona, autoosta izskatījās kā balts cietoksnis. Tīri un mirdzoši. Tāds kontrasts. Saņēmām bagāžu un noprecizējām informāciju par vakara busiem uz Parakasu. Biļetes ir, vietu daudz. Esam iecerējušas uz Parakasu doties ar autobusu 19:00. Bet biļetes tomēr vēl nepērkam - kad atgriezīsimies no oāzes, tad...

Turpat arī uzjautājām, kā varētu nokļūt līdz Huacachinas oāzei. Uzreiz mums tiek atrasts taksometra vadītājs. 10 soles par taxi līdz oāzei. Tas esot tepat netālu. Ok.  Kamēr ar šoferi ejam līdz viņa auto, kaut kā uzreiz arī sarunājām tuksneša tūri ))) Jā, šoferis mums pagadījies ļoti apsviedīgs, un, kas ne mazāk svarīgi, arī kaut cit angliski runājošs ))) 

Tātad, mēs tiksim aizvestas līdz oāzē esošam hostelim no kura katru pēcpusdienu norisinās izbraucieni ar bagijiem pa tuksnesi. Turpat mēs varēšot atstāt arī savus koferus. Nu jā, tieši jautājums, kur likt koferus šķiet visvairāk mums nedeva mieru )))

Ceļš līdz oāzei tiešām aizņem tikai dažas minūtes. Tepat vien blakus Ikai tā ir. Ja precīzi - būs kādi 4km. Ļoti maza oāze - šeit dzīvojot vien apmēram kādi 100 cilvēki, toties tūristu skaits gan pārsniedzot šo skaitu daudzkārtīgi. Huacachinu mēdz saukt arī par "Amerikas oāzi". Un tā arī ir Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas vienīgā oāze. Bez tam Huacachina ir atzīta par Peru kultūras mantojuma daļu. Un vēl oāze atpazīstama ar to, ka tās attēls redzams uz Peru 50 soles naudaszīmes.

Huacachina liek elpai aizrauties, īpaši, kad ieraugi palmu ieskauto nelielo ezeru un smilšu kāpas visapkārt.... Tiešam ļooooti maza oāze. Un ļoooti skaista ))) 

Mūs aizved līdz "Casa De Arena" hostelim. Vieta izskatījās ok. No reģistratūras pavērās skats uz atpūtas telpu ar vairākiem dīvāniem, bet tālāk iekšpagalmā - liels baseins ar sauļošanās krēsliem. 

Samaksājām katra par "Sandboarding and dune buggies" ekskursiju 49 soles. Sāksies 16:00 - tad visiem jābūt pie hosteļa ieejas. Vēl mums tiek iedota atslēga no telpas, kur varam atstāt savus koferus un mugursomas. 

Mūsu taksometra šoferis arī nekur vēl nav pazudis, gaida mūs. Izskatās, ka briest pirmās pārrunas un pirmā tirgošanās ))) Tā arī notiek. Mums piedāvā vakarā nevis braukt ar autobus, bet gan ar taxi uz Parakasu. Ja biļete Icas autoostā maksāja 27 soles, tad taxi tiek piedāvāts par 30 solēm no cilvēka. Cenas atšķirība tikai 3 solēs un iespēja nonākt pa tiešo līdz mūsu hostelim liek izšķirties par labu taxi. Kad ar šo "biznesu" šoferis veiksmīgi ticis galā, viņš pievēršas savam nākamajam biznesa plānam - notirgot mums ekskursiju uz Ballestas salām un Parakasas Nacionālo dabas parku. Nedaudz iedauzītā planšetē mums tiek rādīts video par ekskursiju uz Ballestas salām - putnu, roņu, pingvīnu vērošana, tad skati no apskates vietām Nacionālajā parkā. Cenas mums ir zināmas, zinām, cik esam gatavas maksāt par šādu ekskursiju. Nedaudz pakaulējušās vienojamies par 100 solēm no cilvēka. Par šo summu mūs ar taxi aizvedīs uz ostu no kuras atiet kuģīši uz Ballestas salām, ekskursija uz Ballestas salām, pēc tam taxi mūs izvizinās pa Parakasas Nacionālo dabas parku, kur mēs apskatīsim visu ko vien nu tur var apskatīt, tad paēdīsim pusdienas un atgriezīsimies Parakasā, kur tiksim aizvestas līdz pat mūsu hostelim. Un jā, cenā iekļauta arī ieejas biļete Nacionālā parka teritorijā. Nu ko, rītdienas programma mums ir sastādīta. 

Vēl norunājam, ka pēc mūsu izbrauciena ar bagijiem pa tuksnesi viņš būs mums pakaļ 18:20 un mēs dosimies ceļā uz Parakasu.

Tā kā līdz izbraucienam tuksnesī vēl bija vairāk kā stunda, devāmies iepazīt oāzi ))) Īpaši skaista tā izskatās nonākot ezera krastmalas promenādē. Pa ezeru peldēja laivas ar atpūtniekiem, otrā krastā peldējās vietējie bērni. Un visapkārt zaļš, zaļš, zaļš ))) Bet aiz visa tā zaļuma dzeltenīgi bālu smilšu kalni. Ļoti iespaidīgi. 

Nedaudz pastaigājām pa promenādi, pafotografējām un veiksmīgi atkratījāmies no rokassprādzīšu un citu nieciņu tirgotājiem. 

Turpat, vienā no krastmalas kafejnīcām, pasūtīju arī savu pirmo Pisco Sour - kokteili, tas sastāv no vīnogu brendija, laima sulas, olbaltuma, sīrupa, Angostura rūgtā (Angostura bitters) un ledus. Šo kokteili 20.gadsimta sākumā Limā radīja amerikānis Viktors Vogēns Moriss (Victor Vaughen Morris), bet, līdz mūsdienās populārajai versijai, pilnveidoja peruānis Mario Bružē (Mario Bruiget), kurš strādāja par mācekli pie Morisa. Tieši Bružē vīnogu brendijam, laima sulai un sīrupam pievienoja olbaltumu un "Angostura rūgto". 

Teikšu tā - tiem, kam negaršo pārāk saldi kokteiļi, Pisco Sour patiks. Man patika. 

Un tad jau bija pienācis laiks atgriezties "Casa De Arena" hostelī no kura startēs mūsu pirmais Peru piedzīvojums - izbrauciens ar bagijiem pa tuksnesi un sandbordings. 

Pie hosteļa pulcējās jau diezgan liels jauniešu pulciņš, arī vairāki bagiji jau gaidīja pie ieejas. Tad parādījās priekšnieks, kurš visus pēc saraksta sadalīja pa bagijiem. Mēs visas trīs sasēdāmies vidējā rindā, aiz mums ir vēl viena sēdvietu rinda, kā arī divas pasažieru vietas ir arī blakus šoferim. Kompānija izrādījās gana raiba.

Un tad jau tika rūcināti motori un bagiji devās ceļā. Neliels izbrauciens pa diezgan šaurajām Huacachinas ieliņām un mēs nonācām pie biļešu kontroles/iegādes punkta. Un tad sākās trakais, spiedzieniem bagātais brauciens pa smilšu kāpām. 

Jau pirmais šofera uzrāviens smilšu kāpā liek elpai aizrauties, un ne tikai no ātruma un vēja, kas sitas sejā, bet arī no skaistuma. Tuksnesis ir skaists. Smiltis saulē mirdz dažādās zeltainās nokrāsās. Un mēs pieveicam vienu smilšu kāpu pēc otras. Brīžiem, kad šoferis kārtējo reizi metās trakā braucienā lejup pa kādu no kāpām spiedzam mēs visi, arī aizmugurē sēdošie puiši ))) 

Esam klāt pirmajā pieturā. Šeit ir sapulcējušies vairāki bagiji un šoferi no bagāžniekiem jau krāmē laukā snadbordinga dēļus. Arī mūsējais "crazy driver" sāk darīt to pašu. Dēļi ir sadalīti, vien smiltīs palikuši divi gabali - tie, kas bija paredzēti man un Andīnai. No mūsu grupiņas lejup uz smilšu dēļa brauks tikai Elīna. Jāteic, atskatoties uz redzēto, tagad šķiet, ka vajadzēja braukt. Bet tā kā biedēja iespēja atjaunot kājas veco traumu pašā ceļojuma sākumā, tad uz notiekošo raudzījos no malas. Jā, kāja mani šajā ceļojumā baida visvairāk, jo tai ir nelaba paraša pavisam negaidīti ceļgalā izlekt no vietas. Labi, ka tas notiek ļoti reti. Bet arī tās retās reizes ir nepatīkamas. 

Tā nu vēroju to, kā citi slīd lejup pa smilšu kalniem, no kuriem katrs nākamais bija arvien augstāks un stāvāks. Vēroju un ķēru kadrus ))) 

Kad visi sandbordisti bija noslīdējuši lejup pa pirmo tuksneša kāpu, mēs kāpām bagijā un devāmies viņiem pa pēdām. Nu ne tiešā braucienā, bet gan pa apkārtceļu, kurš, jāteic, arī bija diezgan stāvs. Mūsu spiedzieni šoferim tikai lika smaidīt arvien platāk un platāk ))) Katram sava izklaide, tā teikt )))

Kad bijām nonākuši sandbordinga "trases" finišā, sandbordisti vēl tikai stāvēja kāpas galā. No lejas viņi vairāk līdzinājās maziem punktiņiem. Nereāli... Un no tās augstās kāpas viņi tiešām laidīsies lejā? Protams ))) Domāju, ka, ja arī kādam stāvot tās kāpas galā radās doma atteikties, tad atkāpšanās ceļa īsti nebija un nācās vien šļūkt lejā. 

Divu stundu ilgais pasākums lēnām tuvojās noslēgumam. Programmā bija atlikusi tik vien kā saulrieta vērošana tuksnesī. Atkal bagijā izlēkājam pa smilšu kalniem, pāris ļoooti krasu pagriezienu, pedālis grīdā un matiem, šallēm un krekliņu piedurknēm plīvojot mēs esam nonākuši saulrieta vērošanas punktā. Saule riet skaisti. Vispār jau visi manis redzētie tuksnešu saulrieti ir bijuši skaisti. Dažādi skaisti. 

Bet jāteic, šeit, Huacachinas oāzē, man tomēr neizdevās notvert to saulrieta brīdi, kad esi tikai tu un mirklis, kad saule pazūd aiz smilšaina horizonta. Jā, šī bija arī tā reize, kad brīdī "tuksnesis, saulriets un es" piedalījās vairāk kā desmit cilvēki. No šī saulrieta man visvairāk atmiņā palicis brīdis, kad kāda meitene palūdza viņu nofotografēt rietošās saules fonā - sarīkoju viņai tādu nelielu fotosesiju, kur bez klasiskajām bildēm "Es un saulriets" izdevās noķert arī kadru, kad meitene it kā nonākusi saules staru piramīdā. Bija foršs kadrs )))

Saule diezgan ātri pazuda aiz smilšu kāpām un mēs visi kāpām savos tuksneša bagijos, piesprādzējāmies un devāmies oāzes virzienā. Tad vēl īsa pietura, kur no tuksneša kāpas paveras skats uz mazo Huacachinas oāzi. Visi fotografēja oāzi pēc saules norietēšanas rozīgo krāsu ieguvušo smilšu fonā, kad ieraudzīju kādu puisi, kurš neko nefotografēja. Viņam rokās nebija nedz fotoaparāta, nedz pat telefona, viņš vienkārši vēroja, baudīja apkārt esošo skaistumu. Tas bija tik neparast skats... Un arī tik apskaužams skats. Es atcerējos, kā, pirmo reizi vērojot tuksnesī saulrietu, sēdēju tuksneša kāpās, fotoaparāts bija nolikts kaut kur blakām, apkārt bija miers, klusums un dabas skaistums. Tas bija tiešām skaists mirklis. Un tas bija viens no maniem skaistākajiem tuksneša piedzīvojumiem. 

Tagad, raugoties uz lejā esošo oāzi, vēl nodomāju, ka gribētu šo skatu redzēt arī dienas gaismā, krāsas noteikti būtu spilgtas - zaļās palmas starotu, zilie ezera ūdeni mirdzētu un oāzi ieskaujošās smiltis zibētu saules staros. Bet tagad, vakara gaismās oāze krāsojās tādos kā rozīgos toņos. Arī skaisti.

Kad atgriezāmies mūsu tuksneša piedzīvojuma sākumpunktā - pie "Casa de Arena" hosteļa, es biju vienīgā, kas atstāja "tips for driver" jeb tējas naudu šoferim. Izvizināja viņš mūs pa tuksnesi, tā teikt, no visas sirds )))

Mūsu bagija šoferis

Līdz mūsu sarunātajam transportam uz Parakasu bija vēl kādas 10 minūtes, tā ka paguvām i izbērt no botēm tuksneša smiltis, i nomazgāt tās no sejas, kā arī nesteidzīgi savākt savus koferus no glabātavas. Taksometra vadītāju sagaidījām uz hosteļa lieveņa. Ieradies viņš bija ar savu privāto auto - mazu, bet ietilpīgu ))) Jāteic, mēs jau tā nojautām, ka šis brauciens uz Parakasu būs viņa "privātais bizness" )))

Man tika vieta blakām šoferim, bet Andīna ar Elīnu iekārtojās aizmugurējā sēdeklī. Ceļš uz Parakasu sākās. Sākās ar piedzīvojumu. Kādā no Ikas ieliņām mēs uz kaut kā uzbraucām un rezultātā riepa bija pušu... Šoferi tas īpaši nesatrauca, smaidot viņš izkrāmēja vāji apgaismotās brauktuves malā mūsu koferus - nē, viņš nedomāja mūs pamest te nekurienē Ikas nomalē, viņš centās tikt līdz rezerves ritenim. Kamēr viņš mainīja riepu, mēs visas ceļmalā spriedām vai ar tik mazu riteni ir prātīgi veikt apmēram 70km lielo attālumu pa Panamerikas šoseju... Varbūt labāk, lai mūs ved uz "Cruz Del Sur" autoostu, uz autobusu 19:00 mēs vēl mierīgi varējām paspēt... Tomēr šoferi mūsu bažas nesatrauca, viss būšot ok, viņš mūs aizvedīšot līdz Parakasai...

Te mēs mainījām riepu...

Piebildīšu, bija tumšs, Panamerikas šoseja diezgan noslogota. Šoferis samērā labi runāja angliski, tā ka laiku īsinot pļāpājām. Sākumā arī Andīna iesaistījās sarunās, bet tad jau drīz kļuva skaidrs, ka viņas abas aizmugurējā sēdeklī ir iesnaudušās. Arī man jau labu laiku mācās virsū miegs. Beidzot gandrīz 24 bezmiega stundas deva par sevi manīt. Bet vēl arī man iesnausties, šķita nu galīgi nepieklājīgi... Un vispār, lai arī kā nāktu miegs, sēžot blakus šoferim man reti izdodas aizmigt... Tā nu mēs turpinājām sarunas. Man tika izstāstīts par apkārtnes lauksaimniecības virzieniem, par reģiona daudzajām vīndarītavām, kā arī pastāstīts par postošo 2007.gada zemestrīci, kurā bojā gāja vairāk kā 500 cilvēki, simtiem ēku tika nolīdzinātas līdz ar zemi. Mēs vairākkārt apdzinām kravas mašīnas, kuru piekabes bija pārpildītas ar sīpoliem - "Arekipas sīpoli," komentēja šoferis.

Un tad jau beidzot man tika norādīts uz Parakasas ugunīm. Tuvojāmies mūsu galamērķim. Iebraucot pilsētā tika parādīts, kur atrodas autoosta. Mūsu hostelis nebija pārāk tālu no autoostas, bet pirms doties turp vēl tikām aizvestas līdz kādai citai viesnīcai, šķiet Parakasas centrā, kur samaksājām par nākamās dienas ekskursijām uz Ballestas salām un Nacionālo dabas parku. Pēc tam gan braucām uz mūsu hosteli - "Atenas Backpacker". Pie hosteļa atvadījāmies no šofera un sasveicinājāmies ar hosteļa saimnieku, kurš mūs jau gaidīja. Tikām pie piecvietīga numura ar 2 divstāvīgām un vienu parastu gultu. Bez mums citu iemītnieku te nebūšot. Tāpēc mierīgi aizņēmām visas "pirmā" stāva gultas. Elīna palika iekārtoties, bet mēs ar Andīnu devāmies maksāt par numuriņu. Maksājām $. Un te nu bija pirmā reize, kad vērojām ar kādām aizdomām un rūpību hosteļa īpašnieks izpēta katru no naudaszīmēm... Vienu no Andīnas naudaszīmēm, kurai bija mikroskopisks plīsums, tika palūgts nomainīt. Tas viss bija tik dīvaini un neparasti. Tobrīd mēs vēl nenojautām, ka šāda rūpīga naudas izpēte turpmāko nedēļu laikā būs mūsu realitāte. Visur, kur maksājumos izmantojām $ vai liela nomināla vietējās naudaszīmes, visur tās tika ļoti rūpīgi aplūkotas. Un tikai pāris dienas pirms lidojuma mājup mēs uzzinājām kāpēc tas tā. Izrādās, kaut nedaudz bojātas $ naudaszīmes tiek mainītas pēc daudz sliktāka kursa. Kā arī te tomēr pastāv diezgan nopietna viltotās naudas problēma. To visu mums pastāstīja gids no "Free Walking Tour" ekskursijā pa Limas vecpilsētu. 

Tāda bija mūsu pirmā diena Peru. Atskatoties uz visiem dienas notikumiem bija pat grūti noticēt, ka tas viss piedzīvots vienas dienas laikā. Un tas bija tikai pats sākums mūsu ceļojumam pa Peru...